Pirmo sērijas objektu, kurš aplūkojams un saklausāms jauno mediju mākslas galerijā “RIXC”, veido trīs skanošas tērauda spirāles. Tās ir antenas, kuras gan uztver tā dēvēto “tukšo” radio ēteru – proti, traucējumus – gan arī uztverto atskaņo, saņemot teju nemanāmus vibroskaļruņa sitienus.
Metāla konstrukcijas atsperveidīgā forma, kas līdzinās pagājušā gadsimta 60. gadu radioantenām, rada ilgstošas, vibrējošas skaņas. Katrai no trim antenām skaņa rodas atšķirīgā tonī, jo atšķiras to diametrs, spirāles garums un līdz ar to uztveramais ētera diapazons.
Spirāles un to izdvestās skaņas ir kā mākslinieku veltījums cilvēka dabiskajiem uztveres ierobežojumiem un cilvēka dzīves ierobežotībai pašai par sevi.
"Ideja bija vairāk vizuāla un "skaniska". Pirmām kārtām, metāls man ir tuvs, un spirālēm ir tāds augsts skaņas potenciāls. Tās labi skan, ja no pareizā materiāla uztaisa. Nākamais bija – ko tad viņas atskaņos? Tad Artūrs pielika klāt, ka viņas varētu kā antenas darboties un pašas atskaņot sevi,” ar darbu iepazīstina Jēkabs Voļatovskis.
Voļatovskis skaidro, ka antenas uztver mums apkārt esošās ētera skaņas un Artūrs Punte papildina:
"AM diapazonā, ko izmanto tālbraucēji, publiski pieejamais diapazons. Vienīgais, ka viņas tā kā "staigā" pa to ēteru, pārslēdzas no vienas skalas puses iet lēnām uz otru ar piecu sekunžu aizkavēšanos, līdz ar to rodas tāda viegla viļņošanās fona troksnī.”
Putne skaidro, ka atsperes forma un materiāls pārveido skaņu – no šņākoņas, kādu parasti dzirdam šādā diapazona, tā kļūst zemāka un "izturamāka":
Tā kā ir izmantoti trīs atšķirīgi spirāļu izmēri, sanāk tāda nosacīta daudzbalsība, kurā viņas darbojas. Principā tā ir tāda retro antena, ko, nezinu, vai mūsdienās izmanto.”
Voļatovskis bilst, ka šādu antenu izmanto arī mūsdienās, piemēram, to var redzēt mobilajos telefonos.
Antenas telpā izvietotas tā, ka atšķirīgos izmērus grūti pamanīt.
"Domājām, ka viņas jāsaliek tā, lai rastos tāds apgrieztās perspektīvas iespaids, ka lielākā stāv tālāk no ieejas, un tad liekas, ka viņas visas ir vienāda izmēra, bet nē, viņas ir trīs dažādos izmēros, un labi, ka tas efekts tāds rodas. Domājām, ka neviens to nepamanīs, bet izrādās, ka tāds efekts arī rodas,” atklāj Punte.
Darba tēma – izmisums – tēma Puntem ir būtiska. Gan šajā darbā, gan nākamajos objektu sērijas darbos tiks integrēti teksta elementi. Mākslinieks stāsta, ka ar tiem vēloties paskatīties uz optimismu citādi. Optimismu parasti uzskatām par vērtību, pauž Punte – tas arī globāli tiekot uzskatīts par pareizo veidu, kā raudzīties uz dzīvi, kā to veidot.
"Dažreiz tu nevari noticēt tam optimismam, jo liekas, ka viņam nav īsti pamata, tu nevari atrast nekādu vispār argumentu optimisma labā.
Tāpēc es domāju, ka jāattīsta tieši otrādi izmisuma ideoloģija, kura savukārt ļauj neiegrimt pesimismā, bet rod kaut kādu citu ceļu, ka tu pilnīgi apzinies visu to dzīves drāmas bezjēdzību, tukšumu un ierobežotību.
Mēs tās robežas katrā darbā norādām un ar viņām spēlējamies. Man tā idejiski liekas, ka ir svarīgi apzināties, ļauties tam izmisumam un jāiemācās dzīvot izmisīgi. Tas varbūt ir ceļš, kā turpināt dzīvi, neskatoties uz visu šo skarbo atziņu,” atklāj Punte.
Artūrs Punte kopš 20. gadsimta 90. gadiem aktīvi piedalās Latvijas un starptautiskajā kultūras dzīvē – gan mākslinieku grupas “Orbīta” sastāvā, gan individuāli radījis dažādus literatūras un audiovizuālās mākslas projektus, šogad iznācis viņa jaunākais dzejas krājums “Jērcēnu pagasta nezāļu herbārijs”.
Jēkabs Voļatovskis ir metālmākslinieks un Latvijas eksperimentālās mūzikas pārstāvis. Viņa interešu lokā ietilpst netradicionāli un pašdarināti mūzikas instrumenti un to skanējuma visdažādākais pielietojums.
Uzklausīt „Izmisuma apoloģiju” jauno mediju mākslas galerijā “RIXC” iespējams līdz 30. novembrim. Šī Artūra Puntes un Jēkaba Voļatovska kopizstāde ir pirmā no plašāka darbu kopuma, kuru iecerēts atklāt nākamajā vasarās Cēsu mākslas festivālā.
