„Krionika” ir pseidozinātniskā dzīves paildzināšanas metode, kas darbojas, iesaldējot cilvēku, tādējādi apturot miršanas procesu. Izstādē uzmanība pievērsta apstādinātu, improvizētu un nepabeigtu dzīvības un laika formu izspēlēšanai.
Viens no izstādes dalībniekiem ir latviešu filozofs Ainārs Kamoliņš, kurš interpretē tekstus un liek tos dažādos kontekstos. Tekstus izstādei Kamoliņš uzrakstījis, balstoties Viljama Šekspīra traģēdijā „Hamlets”. Izstādes kuratore Zane Onckule stāsta, ka filozofs analizē Šekspīra darbu un meklē analoģijas ar mūsdienām: „Tajā laikā arī valdīja pandēmija, bija dažādas smakas un visi viens otru novēroja.
Ainārs Kamoliņš velk paralēles ar policejisko valsti gan lugas gadījumā, gan arī vispārībā šodienas sabiedrībā.”
Kamoliņš norāda, ka šo lugu zina gandrīz ikviens, tāpēc tās tekstu ir vieglāk interpretēt. Turklāt traģēdijā ir aktualizētas tēmas, kuras var saistīt ar „krioniku”. Viņš piebilst, ka „Hamletā” visu laiku notiek saspēle starp dažāda veida laikiem: „Vienā nozīmē laiks konceptuāli ir centrālā tēma „Hamletā”, jo laiku mēs varam saprast divās nozīmēs. Pirmā nozīme ir ņūtoniskais laiks, kas iet no punkta a uz punktu b. Un otrs ir meteoroloģisks laiks. Un Hamlets principā dzīvo starp šiem diviem laikiem. „Laika izkrišana no eņģēm” ir skatāma šajā meteoroloģiskajā nozīmē, kad viņš ierodas no aukstuma, proti, no šī krioniskā stāvokļa, viņš atrodas šajā karstajā laikā, kurā šie ķermeņi pūst.”
Izstādē dzirdams libāņu-amerikāņu mākslinieces Nūras Mobarakas divu kanālu audiodarbs „Tēvs fūga”. Vienā kanālā viņa sarunājas ar savu tēvu, kuram veselības problēmu dēļ ir tikai 30 sekunžu gara atmiņa. Savukārt otrā kanālā skan improvizēta dziesma.
„Laiks ārpus eņģēm – tā ir tieša atsauce uz Hamleta kondīciju, kurā Hamlets runā par laiku, kas ir ārpus eņģēm, un šeit ir asociācija, ka varbūt tas ir tas tēva gars, kas Hamletā parādās caur asociatīvu izspēlēšanu,” teic Onckule.
Otra apskatāmā izstāde saucas „Pēdējā cerība”, to ir izveidojusi dāņu māksliniece Stīne Deja. Tā veltīta mākslinieces jaunākajiem pētījumiem par nemirstību. Viņa ir izstādījusi skulptūru sēriju, ar kuru palīdzību ir vizualizētas pašreizējās krioprezervācijas metodes. Tā ir orgānu dzīvotspējas paildzināšana, glabājot tos ļoti zemā temperatūrā.
Pasaulē ir 400 mirušo ķermeņu un vēl vairāk galvu, kas iegremdēti šķidrā slāpeklī, gaida zinātnes attīstību.
Viens no lielākajiem krioprezervācijas uzņēmumiem ir ASV kompānija „Alcor”.
Savukārt izstādes eksponāti dod priekšstatu, kā realitātē ķermeņi izskatās. Eksponāti ir kājām apgriezti, ievietoti guļammaisa tipa izstrādājumos un piedevām vēl arī cilindriskos metāla termosos. Visi aplūkojamie dāņu mākslinieces eksponāti atrodas uz nelielas smilšu kaudzes. Kā skaidro Onckule, tad tādā veidā māksliniece atsaucas uz „Alcor” kompāniju, kas atrodas Arizonas tuksnesī.
Izstādes var apmeklēt, tikai iepriekš piesakoties.
