Māris Bišofs dzimis Rūjienā pirms astoņdesmit gadiem, mācījies Koktēlniecības nodaļā Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, Latvijas Mākslas akadēmiju beidzis ar interjerista diplomu. Jau studiju gados žurnālā “Dadzis” publicētas viņa pirmās karikatūras.
“Bet vispār man patīk brīva zīmēšana, un tas tā ir attīstījies, jo jaunībā viss bija joks, ideja, ideja. Kad es esmu pieaudzis, man vairāk forma interesē, mani mazāk interesē izdomāt to jocīgo lietu, ar ko es biju ļoti labs, jo Amerikā tas bija tas, kas man deva labo iespēju ar visiem sadarboties. Jo tā mana galva bija tā, to man Dievs ir devis, daudziem tā nav, ka es varu izdomāt visdīvainākās, visparadoksālākās lietas,” pastāstīja Bišofs.
Aizvadītā gadsimta sešdesmito gadu vidū Māris Bišofs pārcēlās uz dzīvi Maskavā, līdz septiņdesmitajos gados emigrēja uz Izraēlu, tur sarīkoja personālizstādes Izraēlas Valsts muzejā un Telavivas muzejā.
Astoņdesmito gadu sākumā dzīvoja Parīzē internacionālajā mākslinieku centrā, līdz pārcēlās uz Ņujorku ASV, kur kļuvis par vienu no pieprasītākajiem zīmētājiem tādos preses izdevumos kā “Time Magazine”, “The New York Time”, “The Washington Post”. 2003. gadā mākslinieks atgriezās uz dzīvi Latvijā un atkal satika savu jaunības dienu simpātiju Silviju.
“Kad es biju pavisam puika, man ļoti patika Jaunsudrabiņš, viņa ilustrācijas “Baltajai grāmatai”, jo mani viņas pievilka. Kad vēlāk izmācījos, sapratu, ka viņas ir labas, tā ir laba māksla. Viņas bija primitīvas, bet man šausmīgi patika, un tagad es būtu ļoti laimīgs, ja kāds mazs bērns skatītos manus zīmējumus un ja viņam patiktu tā, kā man patika toreiz tās Jaunsudrabiņa ilustrācijas, tad es būtu kaut ko izdarījis, bet to es nevaru zināt, vai tā būs,” atklāja Māris Bišofs.
