Ernests Vītiņš ir viens no retajiem stikla māksliniekiem, kas jau vairāk nekā desmit gadus nodarbojas ar lielformāta stikla krāvumu tēlniecību. Ievērību viņš guvis ar grandiozo 22 tonnas smago rokām darināto stikla mākslas darbu "Dabā" Latvijas Universitātes Dabaszinātņu centra foajē. Viņa darbi atrodas dažādās pasaules valstīs – Krievijā, Vācijā, Maltā, Japānā un citur.
Ogres Vēstures un mākslas muzeja izstāžu zālē pustumsā dzirdamas stikla griešanas skaņas, ko nomaina āmura sitieni. Tā skan radīšanas process, kas vērojams tikko atklātajā stikla mākslinieka Ernesta Vītiņa personālizstādē “Aizstiklija”. Mākslinieks atzīst: “Tas ir visai intīms stāsts par to, kā es sāku radīt skulptūras, kā es viņas radu kopā ar savu komandu, un tāds kā ieskicējums, neliela atklāsme vai tāda savas darbības daudzpusīgāka atklāsme ne tikai caur rezultātu, bet arī caur to, kā tas viss radās, kā tas sākās.”
Kā norāda izstādes kuratore Linda Vītiņa, “Aizstiklija” atklāj radošā procesa liecības no brīža, kad stikla darbi atdalās no to veidotāja un sāk savu neatkarīgo dzīvi skatītāju prātos un sirdīs. Izstāde Ogrē apskatāma līdz martam, un trešdienās to papildinās mākslinieka darbošanās “Aizstiklijas” darbnīcā.
“Tad varētu teikt, ka tie ir tie brīži, kad ekspozīcija ir pilnīga, citos brīžos viņa ir par 99%. Tad cilvēkam ir mazliet jāiztēlojas, ka tur kāds darboja,” skaidro mākslinieks. “No otras puses, ja atnāk kaut vai vairāk kā divi cilvēki, tad ļoti iespējams, ka kāds tur būs un tad ir mazliet vienkāršāk iztēloties. Jo, veidojot šādas skulptūras un griežot stiklu, nav jau tā, ka cilvēks tikai visu laiku stāv un skatās uz stikla loksni, viņam tā loksne ir jānotīra, jānoliek, viņam ir jāsazīmē.
Pats griešanas process varbūt nav pats garākais, ļoti daudz jādejo ap to stiklu, lai rezultātu sasniegtu.”
“Aizstiklija” ir Ernesta Vītiņa trešā personālizstāde, un līdzīgi kā citas arī šī ir vietai un laikam unikāla, uzsver kuratore Linda Vītiņa: “Bijām te vairākas reizes, un šķita vieta tāda gaiša. Un tas, ko mēs uztvērām, ir, ka jāuztaisa tāda intīma tā prāta telpa, kurā var ienākt un patīkami sajusties vai kaut kā iedziļināties sevī vai tanī stikla mākslā un stikla māksliniekā, atklājot viņu, un tas atkal parāda kaut kādu citu šķautni, kas līdz šim nav bijusi.”
“Visa ekspozīcija, viss, kas ir taisīts daļā, kas ir tā skulpturālā daļa, tas viss ir veidots, pilnībā rēķinoties ar šīs telpas kvadratūru, griestu augstumiem, kurā vietā kolonnas, un tāpēc mēs pat pilnībā mainījām grīdas segumu, lai viņš atbilstu tam vēstījumam, ko mums vajag nodot,” atklāj Ernests Vītiņš. “Protams, mana vēlme būtu, ka skatītājs mazliet vairāk laika velta ne tikai pašiem darbiem, bet tam, kas rakstīts par tiem darbiem, jo skaidrs, ka te var ieskriet, ātri apskatīties, un piecās minūtēs tu būsi redzējusi. Bet te ir tā stikla materiāla būtība, kas ir mani ārkārtīgi valdzinājusi, viņš ir ārkārtīgi bagāts tieši niansēs, un tāpēc mēs varbūt likām daudz lielas loksnes, bet tās viņas nianses tev ļauj apskatīt atspīdumā, dažādos refleksos.”
Izstādē izvietotie darbi caurvijas ar kuratores Lindas Vītiņas radītajiem tekstiem. Viņa skaidro: “Katra skulptūra tika radīta ar konkrētu domu, un tā doma bija, ka tie ir kā pieturas punkti no materiālām līdz garīgām vērtībām, kas ir, cilvēkam esot pasaulē. Tātad mums ir viena mazākā skulptūriņa, kas ir matērija. Un tad ir tāda vijīgāka skulptūra, kas ataino kustību enerģiju, kas ir cilvēkā, kuras dēļ tu vispār vari rosīties un darboties pasaulē; un tad ir šī skulptūra, kas ir kā audekls, kas simbolizē to, ka neviens cilvēks pasaulē neienāk ar pilnīgi tīru audeklu, to visu būtībā mums ir devuši arī senču senči paaudzēs.”
Un tieši skulptūra “Audekls” visciešāk sasaistās arī ar paša mākslinieka dzīvi, saka izstādes kuratore: “Ernestam ir bijusi mākslinieku ģimene. Un, viņam jau mazam esot, tēvs ar viņa vectēvu nolēma, ka viņš būs mākslinieks. Ernests gan izvēlējās tādu ceļu, kas nav līdz šim ģimenē ņemts, jo ir bijusi baletdejotāja, operdziedātāji, gleznotāji, mākslinieks inscenētājs, bet ar stiklu neviens nebija darbojies.”
Izstāde “Aizstiklija” Ogres Vēstures un mākslas muzejā apskatāma līdz 20. martam.