Mākslinieka Jāņa Murovska izstādi iedvesmojis gadsimtu sens fotoattēls ar vectēvu

No 30. novembra Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva izstāžu zālēs būs skatāma izstāde “... un plūsma... Jānis Murovskis... sietspiede...”.

“Stāvam vietā, kur tieši pirms simt gadiem Bermonta uzbrukuma laikā tika sašauts muzejs. Šeit bija caurums, tur lejā karājās Purvīša un Rozentāla glezna. Varbūt attēls no tā notikuma bija pirmais impulss. Aukstums pirms simt gadiem, drapērijas, gleznas, kas tur mētājās,” stāstu par savu izstādi Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” sāk mākslinieks Jānis Murovskis.

Izstādes izejas punkts ir maza fotogrāfija, kurā fiksēta Latvijas-Krievijas miera sarunu delegācijas sagaidīšana Zilupes stacijā 1920. gadā. Toreiz no Maskavas Latvijas delegācijas sastāvā atgriezās Jānis Jējers, Jāņa vectēvs, kas tika piekomandēts kā sevišķo uzdevumu virsnieks.

“Tālāk attīstot domu, nonācām pie vecātēva, kurš bija atgriezies Latvijā no visiem pasaules kara notikumiem un iestājies Latvijas armijā.

Iznāca, ka 1920. gadā viņš tika piekomandēts Miera sarunām delegācijai, kas devās uz Maskavu,” turpina Murovskis.

Mākslinieks min, ka, izejot no fotogrāfijas, kurā redzams viņa vectēvs un kuru savulaik viņa mamma nodevusi Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam, būvē izstādi līdzīgi, kā savulaik valsti būvēja no nekā.

“Iespējams, ka stāsts sēdēja iekšā un pamodās īstā brīdi, jo simtgades svinības radīja pretestību, tas 101. gads un nākamie ir tikpat svarīgi kā simtais. (..) Daļa darbu nav taisīti šim vēsturiskajam notikumam, bet notikumu virzībai, attīstībai,” skaidro mākslinieks.

Tie veido asociatīvu stāstu par valsts dibināšanas laiku, attīstības laiku. Izraudzītā tehnika visiem viena – sietspiede un, kā teikts izstādes aprakstā, “Murovska meditatīvajam pasaules vērojumam organiski piemērota ir sietspiedes tehnika. Tā pakļaujas autora gribai un apziņas plūsmai, pielāgojas audekla vai papīra virsmai un pati piedāvā nejaušības kā impulsu nākamajam gājienam”

Murovskis norāda, ka plūsma, kas pāriet no vectēva uz viņu un no viņa uz vectēvu, atklājas arī līdzīgās interesēs – abiem patīk audzēt vīnogas, garšo rupjmaize un interesē mācīties valodas, kā arī tas, ka jau dažas nedēļas mākslinieks pats ir vectēvs.

“Katrs darbs prasa savu piegājienu, citam pietiek ar vienu krāsas novilkumu, cits prasa divus, trīs, četrus,” stāstot par savu tehniku, ko dēvē par “zūdošo formu”, kas ļauj sietspiedē radīt krāsu pārejas, saka Murovskis.

“Tas darbs tiek būvēts, citreiz uztaisa novilkumu, šķiet, ne pēc kā neizskatās. Pagaida pusgadu, izvelk ārā un tur neko vairs nevajadzēja, ir gatavs.”

Paralēli tam, ka darbs visu laiku mainās un pārveidojas, kas arī ir plūsma, domās veidojas tā nosaukums un stāsts.

Jāņa Murovska izstāde “... un plūsma... Jānis Murovskis... sietspiede...” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā būs aplūkojama līdz 2020. gada 26. janvārim.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti