Mākslas vingrošana

Vārdi ir simboli. Diskutējam par izstādi "ES_TEXT" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā

Mākslas vingrošana

Ko iesākt ar pieminekli Uzvaras parkā? Vērtē kultūras eksperti

Mākslinieces Rūta Briede un Elīna Brasliņa. Dzīve, karš Ukrainā un ilustrācija

Mākslinieka cīņa par vārdu, domu un ideju. Stāsta ilustratores Rūta Briede un Elīna Brasliņa

Mūs visus satrauc karš Ukrainā. Teicienam, ka kara laikā mūzas klusē, nevaru piekrist. Ja atceramies Pirmo un Otro pasaules karu, tad tajā ir piedalījušies rakstnieki un vizuālie mākslinieki, mūziķi snieguši koncertus uz frontes līnijām. Mākslinieki nes līdzi tādu līdzpārdzīvojumu kā visi pārējie cilvēki.

Kaspars Zariņš: Elīna, pastāsti par savu līdzšinējo darbību! Zinu, ka esi ilustrējusi ap 20 grāmatu un tev ir animatores pieredze. 

Elīna Brasliņa: Neesmu pārskaitījusi, kopā ar ilustrētajām grāmatām jau varētu būt arī pie 30. Šobrīd top vēl viena animācijas filma kopā ar Edmundu Jansonu. Nedaudz ir arī nosacīta stājmāksla grafikas veidā, dažkārt arī animācijas īsfilmiņas. Tas, ko primāri daru, ir bērnu [grāmatu] ilustrācijas, lielākoties latviešu autoru darbi. No zināmākajiem – sadarbība ar Luīzi Pastori pie "Mākslas detektīviem", pamazām šis tas parādās arī ārzemēs.

Vai vari pastāstīt, cik sarežģīti  ir uztaisīt animācijas filmu? Man pašam ir neliela pieredze, zinu, ka ir jāuzzīmē tūkstošiem zīmējumu, vienalga – datorā vai ar roku, pēc tam tie jākrāso, viss jāsaliek kopā.

Elīna Brasliņa: Man bija tā laime strādāt ar samērā lielu komandu, par kustību man nebija jāatbild. Es darīju visu, kas nekustās – zīmēju tēlu dizainus, sagatavoju tos digitālajai, aplikatīvajai animācijai, zīmēju gandrīz visus fonus. Strādāju digitāli, un faili beigās jau bija tūkstošos.

Elīnas Brasliņas ilustrācija

​​​​Rūta, pastāsti par savu pieredzi ar ilustrāciju un scenogrāfiju!

Rūta Briede: Man ir divi darbības lauki – viens ir mana māksla, kur es radu pati savus stāstus un ilustrācijas, un otrs ir sabiedriskais lauks, kurā es cenšos strādāt, lai Latvijas ilustrāciju vestu pasaulē. Vēl pasniedzu ilustrāciju Latvijas Mākslas akadēmijā. Tas ir darbs, kurš ļoti bieži pārņem manu mākslas pusi. Šodien varbūt vēl vairāk kā nekad, kad skatos, kā studenti veido zīmējumus saistībā ar karu Ukrainā, šķiet, ka šis darbs ir tik ļoti būtisks.

Lai mums vispār būtu iespēja zīmēt un iespēja izteikties, katram māksliniekam ir ļoti svarīgi izteikt ne tikai savu mākslas daļu, bet arī sabiedrisko.

Rūtas Briedes ilustrācija

Vai karš un arī šis karš Ukrainā izmaina kultūras un cilvēciskās vērtības? Vai karš, lai cik briesmīgi tas neizklausītos, neizkristalizē kādas cilvēciskās vērtības, toskait mākslā?

Rūta Briede: Es teiktu, ka kopš 24. februāra dzīve ir izmainījusies pilnībā. Ir mainījies arī mans personīgais uzskats par mākslu, ir mainījusies mana attieksme pret pasauli un pret to, kā man kā māksliniekam ir jārunā ar cilvēkiem. Šajos apstākļos ir ļoti grūti atrast īsto valodu, bet tas, par ko esmu domājusi, ir tas piemērs, ka latvieši laivās devās uz Gotlandi, un tās bija tik ļoti pārpildītas, ka cilvēkiem bija jāatvadās no savām mantām, lai izdzīvotu. Tā ir tā materiālā puse, ko mēs šobrīd varam darīt, bet otrs jautājums ir – ko tas nozīmē garīgi, no kā mums garīgi ir jāatsakās, kas ir tas balasts, kurš mums traucē. Es ļoti daudz skatos, ko zīmē ukraiņu ilustratori, kuri arī šobrīd atrodas Ukrainā.

Mums vēl ir izvēle – mest ledusskapi pār laivas malu vai nē, bet viņu jautājums jau ir uz dzīvību un nāvi.

Skatoties viņu zīmējumus, sapratu, ka reizi par visām reizēm man pašai personīgi ir jābeidz domāt par sevi – man jāņem viņu idejas, jāliek tās sociālajos tīklos, man tās jāsaprot, man tās jāizlaiž caur sevi – nevis caur savu mākslinieka prizmu, bet caur cilvēcisko būtību. Man jāļauj šīm sāpēm izplūst caur sevi un man ir jābūt tam medijam, caur kuru nāk viņu idejas. Man beidzot jāieklausās citos cilvēkos – tajos, kuri cīnās par pasauli.

Rūtas Briede ilustrācija

Elīna, vai jūti, kā mainās tavs priekšstats, piemēram, par varoņiem, kurus tu zīmē, par viņu izskatu vai attēlotām īpašībām?

Elīna Brasliņa: Sākumā drīzāk bija sajūta, ka vispār grūti kaut kam pieķerties. Filmas scenārijs ir gatavs, tēlu dizaini jau skaidri. Vienu dienu man bija jāprecizē sejas mīmika, tad sēdēju un domāju – ko es te daru. Šis ir tas medijs, kurā visdrīzāk būs grūti ienest kaut ko no tā, kā es jūtos. Līdzīgi kā Rūta, tas, ko es daru – cenšos vairāk ieklausīties.

Šī sociālo mediju telpa ir ļoti pārpilna ar attēliem, un šis ir tas brīdis, kad varbūt vajag nevis vienkārši iepostot zili dzeltenu ilustrāciju, bet padomāt – vai ir vērtīgi, ka es to šobrīd ielieku?

Varbūt labāk paskatīties, kas notiek apkārt, padomāt, kā jūtos un tad, kad esmu gatavs, teikt kaut ko, kas jau ir nobriedis. Tajā pašā laikā, arī dzīve diemžēl neapstājas. Bet kaut kādā ziņā arī šīs ilustrācijas kaut kam kalpo. Kā teica Aija Bremšmite – vecāki ir nobijušies, ir karš, bet bērns tāpat katru vakaru gaida pasaku. Viņš var būt gatavs arī pasakai par karu, bet varbūt tajā brīdī viņš nav gatavs domāt, un tu viņu noved pie kaut kāda izbeigšanas ceļa. 

Jūs abas esat pietiekoši jaunas – vai atceraties padomju laika beigas, kad impērija bruka un cilvēkos parādījās tukšums, pat vienaldzība pret dzīvi? Šī saskarsme ar kara apstākļiem īstenībā ir kaut kas jauns. Es pats neesmu piedzīvojis karu, neesmu dienējis padomju armijā, bet domāju, ka karš jebkurā veidā attīrīs pasauli no sārņiem – kara laikā maize garšo pēc maizes, šņabis pēc šņabja un sieviete un vīrietis ir tie, kas viņi ir.

Rūta Briede: 

Es esmu dzimusi 1984. gadā, un tas padomju mantojums manās asinīs ir tik dziļš, ka bail. Bailes ir kā padomju termometrs – tas dzīvsudrabs tur ir.

Svarīgi saprast to, ka, ja mēs gribam būt brīvi pilsoņi, tad mums tā arī jāizturas, un brīvs pilsonis neizturas ar bailēm. Ja mēs sasaistām šo ar animāciju ar mūsdienu trendiem, tur ir tieši tas pats –

ja gribi radīt kaut ko, kas ir nozīmīgs, tad nevari baidīties no tā, kas ir populārs. Latvijas vidē, manuprāt, mums ir zināms naivums – mēs ne ļoti profesionāli izturamies pret to, ko zīmējam. Mēs strādājam ar sirsnību. 

Elīna Brasliņa: Negribētu to saukt par komercializēto stilu, bet kaut kādā ziņā tas ir ļoti kūrēts, fokusgrupēts, noteiktai lielai nišai atstrādāts stils, kas ir saistīts ar tehniskajām iespējām. Mums labi ir tas, ka neesam piejūgušies šīm lielajām ražotnēm – primitīvā līmenī salīdzinot. Ārzemju ražotnēm ir ļoti stingrs priekšstats par to, kam ir jābūt animācijā, viņi ļoti stingri kūrē to, kā animācijai ir jāizvēršas. Latvijā tev saka – te ir manuskripts, mēs tev uzticamies, būs labi.

Elīnas Brasliņas ilustrācija

Kādā veidā jūs sevi motivējat nodarboties ar mākslu – savā veidā nedrošu lietu? Tas ir kā turēt mīnu rokās. 

Elīna Brasliņa: Ar to mīnu rokās ir sarežģīti. Cik es runāju ar cilvēkiem, saviem studentiem, cenšos atklāti teikt, kādi šajā profesijā ir zemūdens akmeņi, kas ir tas, ko nāksies norīt vai pie kā nāksies piestrādāt. Ja gribi, tad atradīsi iespēju – tur nav variantu.

Ir jābūt gribai darīt šo darbu. Tiklīdz parādās nedrošība un nepārliecinātība par to, vai tas, ko es daru ir kādam vajadzīgs, tas arī atspoguļojas darbā. To ir grūti noslēpt. 

Rūta Briede: Nav vērts domāt par to, vai tas ir vērtīgi. Kāds no maniem pasniedzējiem teica, ka tikai tu vari izstāstīt savu stāstu. Neviens cits nevar to izdarīt. Tā ir mana motivācija.

Mums jāsaprot,  ka mākslinieka jēga ir šī cīņa par savu vārdu un cīņa par savu domu un savu ideju. Šajā politiskajā kontekstā tas ir ļoti līdzvērtīgi tautas cīņai par savu vārdu vai brīvību. 

Elīnas Brasliņas ilustrācija

Kā vienmēr gribu uzdot jautājumu – kas latviešu māksliniekam nepieciešams, lai viņš vairāk attīstītos, sasniegtu starptautiski atpazīstamību?

Elīna Brasliņa: Jāsāk ar to, ka tu neej ar mērķi sasniegt starptautisku atpazīstamību, bet dari to, kas tev ir. Tu vari skatīties uz citiem, lai iedvesmotos, bet centies nesalīdzināt. 

Rūta Briede: Es domāju, ka viss sākas ar indivīdu un individuāla mākslinieka lēmumu, ka viņš ir tiesīgs atrasties šajā sabiedrībā, tur ir viņa vieta. Nav jāšaubās par to, ka esi kaut kādā Eiropas nostūrī. Protams, ka nav tā, ka visi zina, kur ir Latvija, bet, piemēram, kad iznāca Anetes Meleces grāmata "Kiosks", tad viss Boloņas bērnu grāmatu tirgus tajā dienā zināja, kur ir Latvija.

Vai jūs varat izskaidrot fenomenu, kāpēc tieši meitenes šobrīd tik daudz mācās mākslas? Akadēmijā, manuprāt, 80% studentu ir meitenes.

Rūta Briede: Es domāju, ka tas ir saistīts ar to pašu labo dzīvi.

Māksla ir ļoti grūts darbs, ir daudzi vienkāršāki veidi, kā nopelnīt naudu, kā izveidot karjeru, un mākslas oreols ir sarežģīts. 

Rūtas Briedes ilustrācija

Edgars Vērpe teicis – ja māksla būtu grūta, tad viņš nemaz nebūtu sācis.

Elīna Brasliņa: Varbūt tieši jāsāk ar to naivumu, kad tev šķiet, ka viss ir tik forši, un tad tu attopies, esot pārāk dziļi iekšā, un vairs netiec ārā. 

Kas joprojām ir tas, kas cilvēkus saista grāmatās?

Rūta Briede: Pirmkārt, droši vien, tā sajūta, ka turi rokās grāmatu, ej tai cauri, skaties, kā tevi dizaineris ved, kā tevi autors ved, kā tevi ilustrators ved – tas ir unikāls piedzīvojums. To īsti ne ar ko citu nevar aizvietot. Kad radās digitālās grāmatas, likās, ka tās ir beigas grāmatniecībai, bet tas nekad tā nebūs. Abi mani bērni ir uzauguši ar grāmatām, un viņu vēlme pēc grāmatām ir neizsmeļama. Atšķirībā no digitālā formāta, šeit tu piedalies, tu neesi truls vērotājs no malas. Tu šķirsti, tu vari regulēt, tu vari lasīt tumsā vai lasīt gaismā, ar lukturīti zem segas – tas ir gandrīz katra bērnības mīļākais stāsts.

Ko tu novēlētu latviešu māksliniekiem?

Rūta Briede: Es novēlētu teikt svarīgas lietas, dzirdēt citu mākslinieku mākslu un izturēties pret viņiem nevis kā pret konkurentiem, bet kā pret saviem līdzcilvēkiem. Novēlu no visas sirds izbaudīt to, ko saka kolēģi, priecāties par viņu sasniegumiem un darīt visu, lai tu un tavs kolēģis varētu strādāt brīvā zemē.

Un ko jūs novēlētu skatītājiem?

Elīna Brasliņa: Miers ar jums (smejas).

Rūta Briede: Mēs novēlam izturēties kā brīviem pilsoņiem, lasīt grāmatas un atcerēties, ka mūsu valsts pamats ir katrs no mums un mūsu attieksme pret to.

Vai jūs būtu gatavas ar dakšām iet kaujā?

Rūta Briede: Nē, jo man ir bērni, kurus man jāsargā, par kuriem man jārūpējas, bet mans ierocis būs mana pārliecība, ka brīvība ir daļa no mums visiem.

Elīna Brasliņa: Ja pienāktu brīdis, kad savs bērns ir jāpasargā, tad nešaubīgi tas būtu tas, kas ir jādara, bet proaktīvi doties kaut kur, kur es drīzāk traucēju, nevis izdaru kaut ko labu – to nē. Man, tāpat kā Rūtai, ir citi ieroči, ar kuriem cīnīties, un arī pati māksla, pareizajā brīdī pareizi lietota, var būt ierocis vai palīglīdzeklis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt