Kultūras ziņas

Kultūras ziņas

Kultūras ziņas

Sākas Mākslas un zinātnes festivāls RIXC

Vladimira Glušenkova «Absurda mitoloģija»

Mākslas zinātniece Auziņa: Glušenkovs atpazīstams pēc tēmām, nevis rokraksta

Izstāde “Absurda mitoloģija” aptver trīs Vladimira Glušenkova daiļrades nozīmīgas šķautnes – glezniecību, grafiku un dienasgrāmatas. Nule iznākušā pētījuma par mākslinieku autore Daina Auziņa uzskata – Glušenkovs atpazīstams pēc tēmām, nevis pēc rokraksta. 

Izstāde “Absurda mitoloģija” aptver trīs Vladimira Glušenkova daiļrades nozīmīgas šķautnes – glezniecību, grafiku un dienasgrāmatas. Nule iznākušā pētījuma par mākslinieku autore Daina Auziņa uzskata – Glušenkovs atpazīstams pēc tēmām, nevis pēc rokraksta. 

“Latvijas māksla ieguvusi jaunu, nopietnu vārdu, ko nevarēs aizmirst. Tas ir ļoti vērienīgs pētījums, kas paliks nākamām paaudzēm” – skan mākslas vēsturnieces un izdevējas Laimas Slavas atziņa Mūkusalas Mākslas salonā vērienīgās mākslinieka un scenogrāfa Vladimira Glušenkova retrospektīvās izstādes “Absurda mitoloģija” atklāšanā, kā arī viņai dzīvei un daiļradei veltītās grāmatas atvēršanā. 

“Ja par rokrakstu – tad Vladimirs Glušenkovs ir visai savāds mākslinieks, kurš drīzāk atpazīstams pēc savām tēmām nevis rokraksta, kā mēs to klasiski saprotam,” stāsta mākslas zinātniece, grāmatas autore un izstādes kuratore Daina Auziņa. “Klīst pat tāda leģenda, ka Mākslas akadēmijā pasniedzēji, mudinot citus studentus strādāt vairāk, esot parasti piemetinājuši, ka uz Glušenkovu tas neattiecas.”

Dainai Auziņai ražīgā mākslinieka darbu atšifrēšana kļuvusi par milzu rēbusu, jo Vladimirs Glušenkovs savus darbus nav parakstījis un to sižetus arī esot grūti izskaidrot.

“Viena viņa darbu daļa ir sirreālas ievirzes, tādus viņš gleznojis jau akadēmijas laikā, no kuriem ir gan neliela daļa saglabājusies, tad 80.–90.gados viņš atgriežas pie sirreālās izteiksmes, kur absurdi stāsti stāstīti, šie darbi ir neizprotami, tur it kā darbojas daudzas figūras, bet kādas attiecības viņu starpā ir neizprotamas,” turpina Auziņa. “Tad cita darbu daļa saistīta ar erotikas tematiku, kas mūsdienu cilvēkam varētu būt diezgan liels pārsteigums, ka padomju laikā kāds mākslinieks ir atļāvies tik izvērsti savos darbos šo tematiku iekļaut un daudzveidīgi risināt, reizēm uz izteiktas vulgaritātes robežas. Taču, pārceļot mākslas valodā, šajos sižetos vulgaritāte pazūd.”

Ilgus gadus Glušenkovs strādājis Latvijas Televīzijā, veidojot scenogrāfijas dažādiem televīzijas uzvedumiem, pats paliekot aiz kadra un padomju varas gados neatzīts.

“Reālā dzīve arī pierāda, ka viņu neieraudzīja, un es ļoti priecājos, ka pēc piecpadsmit gadiem kāds saprata to būtību un pacēla to augšā, jo viņš tā arī varēja palikt neieraudzīts,” uzskata televīzijas režisore Virdžīnija Lejiņa. “Es ar viņu daudz esmu strādājusi, viņš bija ļoti smalks, ar viņu bija diezgan sarežģīti komunicēt, jo ilgi skatījās, un nevarēja saprast, vai piekrīt, vai uztvēra domu… Man ļoti žēl to, ko savā laikā darīja televīzijas mākslinieki, tā bija ļoti interesanta mākslas nozare; tad kad es sāku televīzijā strādāt, aktuāls bija diskurss - vai televīzija ir māksla? Daudzos gados viņa pierādīja, ka ir māksla. Tās tēmas un vielas bija tik dažādas… tur bija visdažādākie autori, laikmeti, saturs…”

Izstādē lielu daļu veido mākslinieka pašportretu sērija, tostarp pats pēdējais darbs neilgi pirms aiziešanas viņsaulē 2009. gadā, un, tā kā viņš bijis arī ļoti ražīgs zīmētājs un dienasgrāmatu rakstītājs, arī tās ieņem nozīmīgu vietu izstādē.
 

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti