Izstādi "Vienā valodā" īstenot mākslas skolotāju Vilni Heinrihsonu pamudināja kāda cita pirms laika redzēta izstāde. To bija izveidojis fonds "Nāc līdzās!", un tajā vienkopus pirmo reizi Latvijā bija skatāmi tā saukto mākslinieku-autsaideru darbi. Izstādes mērķis bija izcelt dienas gaismā cilvēkus, kam ir talants vizuālajā mākslā, bet kas paliek apslēpti, jo viņi savu ikdienu vada sociālās aprūpes centros gan fizisku, gan mentālu traucējumu dēļ.
Viens no izstādes dalībniekiem bija arī Ronalds Ļeonovs. Redzot viņa izteiksmīgo veikumu, Vilnim Heinrihsonam radās ideja to īpaši izcelt arī atsevišķi un izveidot izstādi, kurā Ronalda darbi saspēlētos ar viņa audzēkņu darbiem.
Jau pats process bija ļoti būtisks, jo tā bija iespēja ar jauniešiem daudz dziļāk pārrunāt mūsu sabiedrībā jūtīgus un novārtā atstātus jautājumus, stāsta Vilnis Heinrihsons: "Mēs sākumā pārrunājām ar viņiem to, kā tas ir, kad ir šizofrēnija, ka tur var būt halucinācijas, trauksme, balsis un personības dalīšanās. No vienas puses, tas ir kaut kur pazīstams, no otras puses, ļoti neapgūta teritorija, protams, mums visiem. No tā mēs varam samulst. Un jaunieši, radot savus darbus, tam visam piegāja ļoti nopietni, ieliekot gan savas pārdomas, gan iedziļināšanos."
Darbs notika tā, ka klases telpā bija eksponēti Ronalda Ļeonova zīmējumi, un katrs jaunietis izvēlējās vienu, par ko veidoja savu variāciju. Tā bija iespēja vingrināties arī dekoratīvajā glezniecībā, jo Ronalda darbiem raksturīga spēle ar ģeometriskiem zīmējumiem un krāsu laukumiem.
Vilnis Heinrihsons turpina: "Viņš ir izteiksmīgs. Varētu viņu saukt arī par ekspresionistu. Jo viņam ir ļoti spēcīgas, skaidras formas. Tas ir savā ziņā paradoksāli, jo mums taču saistās šādas slimības, šādas grūtības ar apjukumu, sajukumu, mēdz teikt, ka cilvēks sajūk prātā. Bet, skatoties uz Ronalda darbiem, nekāda sajukuma nav. Viss ir ļoti skaidri, precīzi definēts un viegli nolasāms."
Ronalds Ļeonovs dzimis mūziķu ģimenē, viņam pašam paredzēja spīdošu vijolnieka karjeru. Pēc mācībām Rīgā viņš izglītojās Maskavas konservatorijā, bet tur sāka izpausties veselības problēmas, kas vēlāk pārvērtās jau grūti pārvaramā situācijā. Ronaldam šobrīd ir nedaudz pāri 50 gadiem, pēdējos gadus viņa vada sociālās aprūpes centrā "Jelgava". Viņš ir daudzās mākslās apdāvināts cilvēks, bet izvēlas sevi izteikt tieši zīmējumos.
Par viņa zīmējumu ar nosaukumu "No sērijas Profili" savu interpretāciju veidoja Māras Muižnieces mākslas skolas audzēkne Emma Luīze Dripe. Viņa atklāj: "Tā bija mana pirmā izvēle, šis darbs mani visvairāk pievilka. Likās ļoti interesants – tādas divas sejas saliktas kopā. Man likās, ka tas ir stāsts par diviem cilvēkiem vienā ķermenī. Un arī katra mūsu ķermenī ir šādi divi cilvēki – varbūt tas ir labais un sliktais, varbūt tu pats un tavs draugs ir vienmēr tevī klātesošs. Vismaz es to tā izjūtu ikdienā. Mūsu superīgais skolotājs Vilnis šo uzdevumu mums pasniedza tā krāšņi, pilnīgi nekā tāda mums nav bijis iepriekš, bija ļoti forši to darīt, tas bija pilnīgi cits skatupunkts, tāda svaiga elpa."
Vilnis Heinrihsons ir gandarīts par audzēkņu interesantajām interpretācijām, to vidū arī Aleksandra Loginova darbs "Bliksem". "Šeit mēs redzam, kā tāds kukainis vai vabole, tāds monstriņš ir transformējies Aleksandra darbā. Arī saglabājot pietāti pret oriģinālu. Un tas nosaukums "Bliksem"… Es šo vārdu ierakstīju "Google", un patiešām ir tāds vārds, radies no būru valodas Dienvidāfrikā. Tas iegājies angļu valodā, un simbolizē trauksmes saucienu. Tas tikai nozīmē, ka jaunieši ir iedziļinājušies un ienesuši mūsdienīgu kontekstu," spriež skolotājs.
Izstāde "Vienā valodā" ES mājā apskatāma līdz 14. novembrim, 3. novembrī pulksten 15.00 tajā būs iespēja tikties ar Vilni Heinrihsonu un viņa audzēkņiem.
