“Ja jau es nosaucu izstādi “Pašportrets”, tad tas ir viss pašportrets, jo sapratu, ka pašportrets nav tikai vizuālais, redzamais attēls, ko tradicionāli mākslinieks skatās spogulī un tad sevi glezno, bet daudz vairāk un daudz plašāk. Tas ir par viņa iekšējo pasauli, par to, kā viņš vispār ārējo pasauli uztver,” saka māksliniece.
Gleznā “Bize” ievītās divas lentītes atspoguļo Vitas Lukstiņas izcelsmi – viņā savijas divas tautas – latvieši un krievi, jo dzimusi Padomju Savienībā zinātnieku pilsētā Dubnā Volgas krastā, netālu no Maskavas, kur Starptautiskajā kodolpētniecības institūtā vēl joprojām strādā viņas tēvs – zinātnieks Juris Lukstiņš, kurš pauž:
“Pats galvenais cilvēkam ir brīvība.
Kad Vita piedzima, bija maziņa, tad es reti lietoju tādu vārdu kā meitiņa, Vitiņa vai kaut ko tādu, es ļoti bieži teicu – cilvēks. Un galvenokārt es centos atbalstīt, lai viņa gribētu dzīvot Latvijā. Kaut gan bija daudz radinieku, kas teica, ka vajadzētu profesiju izvēlēties, kur naudu pelnīt, bet, ja cilvēks grib nodarboties ar mākslu un viņam ir dotības un iekšējā prasība, tad viņš drīkst un vajag.”
Bērnībā Vita Lukstiņa gājusi bērnu mākslas skolā Krievijā, pēc vidusskolas pārcēlusies uz Latviju, absolvējusi Pedagoģijas nodaļu Latvijas Mākslas akadēmijā, bet ar glezniecību nopietni sāka nodarboties tikai pirms dažiem gadiem un ieguva maģistra grādu glezniecības nodaļā.
“Mani jau no bērnības pievelk drāma, bet pievelk arī skaistums, un es kaut kā to apvienoju.
Mans tēvs teicis, ka “visskaistākais dzīvē ir dzīve”.
Es mācos no viņa šo praktizēt, kas viņam dots vienkārši no Dieva,” skaidro Lukstiņa. “Sākums, kad iestājos LMA, bija vairāk intuitīvs, vēlāk sapratu, ka esmu savā vietā, savā aicinājumā, un tagad es vienkārši neredzu citu. Tā kā filmā par van Gogu, viņš tur saka: “Es citu neko nevaru, nemāku.””
Mākslas telpas “Aminori” mājaslapā katru dienu tiks publicēti arī Vitas Lukstiņas personīgo atmiņu pašportreti un atziņas, savukārt glezna “Slāpes” būs skatāma Florences biennāles digitālajā izstādē.
