Sadaļas Sadaļas

Zeme 2050: Ilgtspējīga nākotne

Iekļaujoša pilsēta, velosipēdu kultūra un betona džungļi

Zeme 2050: Ilgtspējīga nākotne

Kā ceļot pa pasauli, to neizpostot?

Māksla kā sestais maņu orgāns un mākslinieka dialogs ar sabiedrību

Mākslas pētniece: Venēcijas biennāles centrā vairs nav māksla

Mākslinieki caur saviem darbiem pietuvojas pasaulei, piekļūst cilvēku domām un sajūtām, veidojot attieksmi pret apkārt notiekošo, taču iemesli, kāpēc cilvēki iegādājas mākslas darbus ir dažādi. Kā funkcionē mākslas tirgus kapitālisma sabiedrībā un vai mākslas biennāles kļuvušas par tirgiem? Latvijas Radio raidījumā “Zeme 2050” sarunājās Latvijas Laikmetīgās mākslas centra pētniece un kuratore Andra Silapētere, mākslinieks un dizainers Artūrs Analts, māksliniece Linda Boļšakova un māksliniece Kate Krolle.

Biennāļu ekosistēmas sabrukšana

Pirms gada, kad pandēmija bija tikko sākusies, mēs visi bijām sava veida nezināmā priekšā, bet jau ļoti labi nojautām, ka šis laiks mainīs mūsu ierasto dzīvi. Tas bija arī brīdis, kad jāsāk domāt par visiem labi pazīstamo Venēcijas biennāli, kas ir liela starptautiska mākslas izstāde. Medijos parādījās virkne rakstu par to, cik šī biennāles radītā ekosistēma ir sevi izsmēlusi, jo patiesībā tas ir sava veida kapitālisma instruments, caur kuru māksla tiek pārdota: no lieliem grezniem kuģiem, kas pilsētā ieved mākslas mīļotājus, līdz ballītēm, kas beigās mākslas jēgu nostumj līdz nekam, atzina Latvijas Laikmetīgās mākslas centra pētniece un kuratore Andra Silapētere.

Viņa norādīja, ka problēma nav tikai Venēcijas mākslas biennālē, bet gan pašā globālajā biennāļu sistēmā, kas reprezentē tirgus mehānismu, kurš tiek aktīvi darbināts. Tas atstāj arī lielu rētu ekoloģiskā aspektā – neskaitāmie lidojumi, granti, rezidences, kas iet krustām-šķērsām. Lai gan jau pagājušajā pavasarī bija jāsāk domāt, kā mainīt biennāļu sistēmu – absurdais ir tas, ka pēc gada joprojām problēmas nav atrisinātas, un kaut kādā ziņā notiek atgriešanās pie vēlmes atkal šo ratu griezt vecajās sliedēs.

No mākslas gadatirgiem līdz ieroču tirgotāju grantiem

Mākslinieks un dizainers Artūrs Analts, iesaistoties diskusijā par mākslas ilgtspēju un pārražošanu, akcentēja, ka arī mākslu varam pārražot un tas arī notiek: “Viens ir domāt par savu ekoloģisko pēdu – kad pēkšņi visi mākslinieki izmanto viena veida krāsu, lai samazinātu savu ietekmi uz vidi, kas ir smieklīgi, bet otrs ir ekonomiskais mākslas modelis, kas tiek pārražots. Es domāju, ka tā pašreiz nav ilgtspējīga vide.”

Andra Silapētere skaidroja, ka, viņasprāt,

Venēcijas biennāles centrā vairs nav māksla, tā “ir ekonomisks aprēķins, kur katrs sevi vēlas pozicionēt”.

“Artfair” jeb mākslas gadatirgus atšķiras no mākslas biennāles, un tieši to daudzi mākslinieki neizprot, norādīja Analts.

“Runa ir par visu sistēmu, kuru mēs veidojam, lai šie procesi vispār varētu notikt. Tas arī bija viens no pārmetumiem pagājušā gada Venēcijas mākslas biennālē, ka patiesībā tas bija “artfair”. Tāpēc īsti nevaram novilkt robežu. Bet jautājums, kuru ir vērts pārrunāt ar māksliniekiem, kam ir privilēģija izvēlēties, no kā saņemt grantu vai nē, ir resursi, no kuriem šī nauda nāk. Jo varbūt honorāru samaksā, piemēram, ieroču tirgotājs – jebkurā gadījumā tie ir ļoti kompleksi jautājumi…” atzīmēja Silapētere.

“Kāpēc vispār pērk darbus? Vai tiešām tāpēc, ka smuki izskatās pie sienas?” vaicāja Analts. “Ir jābūt naivam, ja šķiet, ka tas ir vienīgais aspekts.

Parastā tauta, kas nopērk darbu, jo forši izskatās istabā, ir tikai mazs procents no mākslas pircējiem, un tas nekurbulē mākslas biznesu.

Mākslas bizness ir pavisam cits, un iemesli, kāpēc cilvēki vispār pērk mākslu, arī ir dažādi.”

Mākslinieka loma sabiedrībā 

Māksliniecei Lindai Boļšakovai ir būtiski noskaidrot, kā procesus sabiedrībā un ekoloģijā var ietekmēt mākslinieks. Kādēļ, piemēram, labāk nekļūt par vides aktīvistu un risināt jautājums tā? Viņa uzskata, ka, būdama māksliniece, var patiesi pietuvoties pasaulei. Viņasprāt, māksla ir interesanta un vērtīga, jo tā iedrošina paskatīties uz pasauli un lietām citādāk.

“Bieži vien, kad mēs redzam mākslu, mums tai nav praktiska pielietojuma, mēs nevaram, piemēram, to apēst vai pieskarties. Mākslu nevaram šādi utilizēt, un tur rodas tas vērtīgais, jo

ne viss, ko mēs redzam sev apkārt, ir domāts kaut kādai izmantošanai,”

norādīja māksliniece Linda Boļšakova.

Māksla kā sestais maņu orgāns

 “Māksla ir ne tikai cits uztveres veids, bet arī cita veida spēja komunicēt. Paralēli ausīm, acīm, smaržām un citām maņām, ir arī māksla.

Tas ir vēl viens veids, kā piekļūt cilvēka domāšanai, sajūtām un attieksmei, ko viņš veido pret dzīvi, dabu un jebkādiem citiem jautājumiem, kas viņu varētu skart,” uzsvēra māksliniece Kate Krolle.

Viņai piekrita Andra Silapētere, uzsverot, ka māksla ir instruments, kas ar radošiem paņēmieniem, simulācijām vai spekulācijām, palīdz izprast dažādus jautājumus par cilvēci un procesiem sabiedrībā. Māksla atļauj jautājumus apskatīt no citas perspektīvas un paskatīties uz aktuālajām problēmzonām citādāk.  

Artūram Analtam ir būtiski, ka māksla ir veids, caur kuru var pateikt savu viedokli brīvi, bez cenzūras un politiskas iejaukšanas – neizmantojot mākslu kā politisku ieroci.

Mākslinieks var brīvi izteikt savas domas un pateikt to, ko politiķi nekad neteiktu.

Analts skaidro, ka ar mākslas spiedienu var ne tikai runāt par aktuālām tēmām, bet radīt arī spēcīgu impulsu sabiedrībā, uzsverot to, ka mākslai nav jābūt politkorektai.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt