Darbi uz Rīgu atceļojuši no pieciem muzejiem Austrālijā un Jaunzēlandē, kā arī vairākām privātām kolekcijām.
Izlase parāda meistara rokraksta attīstību vairāk nekā 40 gadu garumā, sākot no pagājušā gadsimta 70. gadiem līdz mūsdienām.
Tillers ir dzimis Sidnejā, latviešu trimdinieku ģimenē. Izstudējis arhitektūru, drīz vien pievēršas mākslai un teju uzreiz arī mākslas vidē viņu pamana, jo viņam ir savs īpaši izteikts rokraksts.
Kā galvenais vadmotīvs Tillera darbos ir dialogi starp dažādiem kontinentiem, dažādām tautām un vēsturiskām situācijām, kas ļauj ieraudzīt, cik pasaulē tomēr viss ir vienots un savstarpēji saistīts.
Rokraksta galvenā iezīme – savos darbos viņš izmanto un kopā savieno tēlus no dažādām kultūrām, arī citu mākslinieku darbiem, lai galu galā veidotu savu personisko vēstījumu.
Viņa darbos, piemēram, var ieraudzīt detaļas kā no slavenu vācu un franču mākslinieku darbiem, tā arī no latviešu gleznotāju Purvīša, Blumberga un Jaunsudrabiņa, kā arī Austrālijas aborigēnu mākslas.
Tā ir Tillera slavenā apropriācijas metode. „Ko nozīmē apropriēt? Lietot kaut ko citu jau radītu savā mākslas darbā, bet Tillers apropriē citu mākslinieku mākslas darbus,” paskaidro izstādes kuratore Elita Ansone. “70.gados Austrālijā ir diskusijas par to, ka Austrālijas māksla ir provinciāla. Viņi paši runā par to, ka Austrālijā nav radies neviens mākslas virziens. Viņi visu ņem no Amerikas un Eiropas un kopē. Savukārt Tillers šo diskusiju nolemj izvērst par konceptuālu bāzi tādā veidā, ka viņš nolemj nevis atdarināt, bet paņemt tieši Rietumu mākslu savas mākslas pamatam,” stāsta kuratore.
Viens no pirmajiem veikumiem ir instalācija „Sarunas ar līgavu”, kas top 70. gados gados un kurā savienoti Marsela Dišāna un Hansa Heisena darbu fragmenti. Darbu momentā pamana un izraugās kā pārstāvi San Paulu mākslas biennālē. Šis darbs arī ievadīs izstādi Rīgā.
Sarežģītāk Tilleram klājas, kad viņš 80. gados savā mākslā sāk apropriēt Austrālijas aborigēnu mākslu. “Jūs redzat tādas ornamentālas lietas uz tiem trim darbiem galā? Tas nāk no aborigēnu mākslas, un par to arī bijušas ļoti problemātiskas diskusijas 80.gados, jo aborigēni neļauj savus simbolus, mākslu ne reproducēt, ne citiem lietot, tas nav ētiski, pieņemami Austrālijā, tā ir politiska lieta. Bet Tillers paņem šos ornamentus bez atļaujas, bez saskaņošanas, un ir lieli skandāli par to,” stāsta Ansone.
Nedaudz vēlāk notiek pavērsiens, jo viens no skandālā iesaistītajiem aborigēnu māksliniekiem Maikls Nelsons Džagamara kļūst par Imanta Tillera sadarbības partneri, un viņi kopā sāk veidot lielformāta kompozīcijas.
Tilleram ir darbi, kuros aborigēnu māksla kombinēta ar Latvijas tēliem, to vidū glezna ar Rīgas panorāmu, ko papildina tēvreizes teksts latviešu valodā un citi latviski simboli, bet debesis zigzaga ornamentā ir patapinātas no aborigēnu mākslas.
Savdabīgs veltījums Latvijas Atmodas laika notikumiem ir Tillera glezna „Ticība”, tajā ar Latvijas simboliku sakombinēts amerikāņu mākslinieka Eda Rašas darbs. „Raša principā kritizē Rietumu ticības degradāciju, bet šeit tas pilnīgi savādākā kontekstā pēkšņi parādās un atklājas pilnīgi cits vēstījums,” secina Ansone.
Tillers Latvijā pirmo reizi ieradās vēl padomju laikā – 1978. gadā, un pēc tam tapa darbs „Atmiņas par braucienu uz Latviju”.
Tā ir kolāža, kurā apvienotas viņa paša Latvijā uzņemtās fotogrāfijas, Ļeņina portreti un vēl citi fragmenti, kas viņam saistījās ar tā laika Latviju.
Kopumā izstādē apskatāmi 64 darbi, kas aptver Tillera daiļradi 40 gadu garumā. Arī viņš pats ieradies Latvijā, un ļoti priecājas, ka viņa vizītes sākums bija iegadījies tieši Dziesmu svētku laikā. „Katru reizi, kad es eju cauri parkam, kur uzstājas dziedātāji, es izplūstu asarās, tā man ir ļoti iespaidīga pieredze. Arī šo izstādi Latvijā es vērtēju kā numur viens savā karjerā, jo tai ir vēl cita pievienotā vērtība, tā nav tikai izstāde. Žēl, ka to nepieredzēja mani vecāki,” saka Tillers.
Viņa personālizstāde „Ceļojums uz nekurieni” Nacionālajā mākslas muzejā apskatāma līdz septembra nogalei.
