Mežs un mītiskā radība
Laiks todien lutina, putniņi čivina, balti, krokoti mākonīši peld zilajās debesīs, un, apmetot pāris līkumu, sāku ar Daiņa Pundura projektu, kas redzams koncertzāles "Cēsis" nelielajā izstāžu zālītē. Iepriekšējā teikuma sākumā es ar nolūku uzskaitīju brīvdienu bezbēdīgos un triviālos jaukumus, lai uzsvērtu, ka, ienākot izstādes telpā, tas viss pazūd, un mēs nokļūstam mākslinieka radītā realitātē. Tukšajā, vēsajā zālē uz pelēko flīžu grīdas un vēl pelēktumšākas neliela augstuma plaknes atrodas vienpadsmit identiskas keramiskas formas. Vienkāršoti tās varētu nosaukt par bļodām vai šķīvjiem, bet es vēlētos tomēr atkāpties soli atpakaļ vispārinājumā un dēvēt tos par vienkārši traukiem. Tie ir šķietami vienādi, taču ieskatoties redzams, ka, izmantojot dažādas virsmas apstrādes un keramikas tehnoloģijas, katrs savā ritmā un noskaņā ir unikāls. Trauki šķiet kā no metāla darināti. Mākslinieks izstādes pieteikumā saka: "Vispirms es iztēlojos uz grīdas noliktus lielus māla šķīvjus. Pēc tam uzmanīgi gaidu. Es gaidu dzīvnieku. Izjūtu pazemību." Patiešām, šajā telpā, pat
par spīti ņurdoņai aiz loga, iepriekšējo izstāžu nosēdumiem uz sienām un bezpersoniskajiem, birojveidīgajiem griestiem, Dainis Pundurs ir spējis ieaicināt to lielo un mītisko radību, kas mīt senos stāstos vai elpo blakus, kad vienatnē nonākam krēslainā, pirms nakts tumsas apklusušā mežā.
Varbūt tas ir Mīnotaurs, varbūt ķīniešu ūdenspūķis, taču par tā izmēriem un nozīmību liecina nepieciešamo trauku skaits un apjoms. Tāpat es nezinu, vai radība šeit jau bijusi vai vēl tikai nāks, bet tam nav nozīmes, jo te
redzamais ievelk metafiziskā laika pamattelpā, kur pagātne un nākotne ir viens.
Par to es aizdomājos, aplūkojot traukus no iekšpuses vai varbūt precīzāk jāsaka – ārpuses. Mākslinieks šajā izstādē vēlējies atvērt vaļā ierasti slēgtās keramiskās formas un atklāt skatītājam to, kas parasti paliek neredzams slēgtajās vāzēs un amforās. Līdz ar to iekšpuse un ārpuse plašajās bļodu mutēs šoreiz ir viens. Es pat drīzāk šīs formas līdzības pēc sauktu par antenām – tādas antenas ir radioteleskopi kosmiskā starojuma uztveršanai, tikai šoreiz meklētā informācija jau ir redzama uz paša uztvērēja. Patiesi, cirkulārajās formās redzamie ritmi un krāsu pārejas atgādina ar 20. gadsimta otrās puses tehnoloģijām fiksētos, melnbaltos dziļā Visuma attēlus, kuri, mēģinot bezgalīgo, daudzdimensionālo telpu iespiest drukātā formātā, fotogrāfijās šķietami aplokās riņķī. Tie ir kā seni vēstures cikli, kuru faktus un hronikas laiks jau sen bezkaislīgi izdzēsis, bet gars un ritms joprojām pulsējošs.
Bruno, Vasiļevskis un P.S.
Tālāk, pārejot pilsētas galvenajam laukumam, dodos uz Cēsu Izstāžu namu, kur redzama izstāde "Bruno Vasiļevskis. P.S.". Izstādes kurators Vilnis Vējš sagatavojis leģendārā un noslēpumainā latviešu gleznotāja Bruno Vasiļevska (1939–1990) darbu skati, papildinot to ar citu, stilistiski radniecīgu mākslinieku darbiem. Te redzams mākslinieka radošais darbs 20. gadsimta 60.–80. gados, mēģināts izsvērt viņa ietekmi mūsdienu glezniecības laukā. Izstādes iekārtojumu veidojusi māksliniece Līga Spunde, un tā tematiski sadalīta trīs daļās, kuru apzīmējumos tiek asprātīgi izspēlēts arī pats izstādes nosaukums "Bruno", "Vasiļevskis" un "P.S".
Izstāžu nama pirmā stāva ieejai tuvākajā zālē, sadaļā, kas nosaukta "Bruno", apskatāmi mākslinieka agrīnie, vēl Latvijas Mākslas akadēmijas studijās – sešdesmitajos gados – tapušie darbi, kas iezīmē viņa sākotnējos radošos meklējumus. Tepat arī vairāku tuvāko biedru, slavenās "Franču grupas" dalībnieku veikums. Zem nelielas, uz sienas gleznotas drapērijas (kas man gan liek jautāt – kāpēc šeit šāds neparasts scenogrāfisks elements, kas citur nekur izstādē neparādās?) redzams Maijas Tabakas radītais Vasiļevska portrets, kam blakus nelieli, paša autora gleznoti modeļi.
Pie trepēm tuvāk esošajā vitrīnā izstādīti ar pārpasaulīgu precizitāti radīti zīmējumi, sagataves autora zināmākajām gleznām, kur gandrīz kaitinošā pacietībā vilktas dažādu kluso dabu perspektīvas satekpunktu līnijas.
Slavenajam fotoreālisma piemēram – gleznai "Pase" – uz pases vāciņa esošajā padomju ģerbonī pareizs satekpunkts atrasts ik vītnes lapiņai.
Virzoties dziļāk pirmā stāva līmenī, nonākam "Vasiļevskī", kur redzami autora zināmākie darbi – gan iepriekš minētā "Pase" , gan "Saules stars", "Ūdens glāze" un citas kluso dabu rāmās variācijas. Šī izstādes telpa izskatās patiešām labi. Starp zāles tumšā koka elementiem ievietotie baltie paneļi un sienas ir pienācīgs un veiksmīgi gaismots fons tīrās krāsās piesātinātajām gleznām.
Izstādes iekārtotāja Līga Spunde autora nelielos darbus komponējusi cienīgos attālumos, dodot katram no tiem telpu elpai. Sevišķi skaista ir centrālā plakne ar četru zaļo ainavu ciklu un parakstu "Vasiļevskis" zem tā.
Uzkāpjot otrajā stāvā, skatītājs tiek iepazīstināts ar komentāru jeb "P.S.". Te divās nelielās telpās redzami Bruno Vasiļevska laikabiedri, kas vairāk vai mazāk izkrituši no kopējā Latvijas padomju republikas glezniecības meinstrīma un mākslā meklējuši formas ziņā līdzīgu, bet uzdotajos jautājumos un motivācijā katrs atšķirīgu ceļu. Tāpat ir arī pāris "jauno" autoru, kuru radošās darbības laiks ar Vasiļevski nav pārklājies nemaz. Tie ir Līvija Endzelīna, Maija Tabaka, Imants Lancmanis, Jānis Krievs, Juris Pudāns, Miervaldis Polis, Līga Purmale, Dace Lapiņa, Jānis Blanks, kā arī Zane Tuča un Jānis Šneiders. Formāta izmēros nelielie darbi, šķiet, grupēti pēc to tapšanas laika un, neizceļot nevienu, sakārti rindā skatītāju acu augstumā uz melna auduma fona.
Zinu, ka šīs ir gleznu ekspozīcijai nepatīkamas telpas. Izstāžu nama otrais stāvs ir kā abpusējs balkons bez īstām sienām, aiz tā margām vēl kādi pāris metri līdz slīpajām jumta plaknēm. Tāpēc var saprast scenogrāfu vēlmi nodalīt telpu, nostiepjot melna auduma plaknes. Diemžēl, salīdzinot ar gaišo, caurskatāmo un elpojošo pirmo stāvu, šeit telpa šķiet sarāvusies un izvēlētās gleznas neuzmirdz. Varbūt te vajadzēja iet vēl tālāk un stiepjama un staipāma sienu materiāla vietā (kurš vietām veido dīvainas, patvarīgas formas) izvēlēties dārgu, smagu un piesātināti melnu, brīvi krītošu samtu, kas izceltu iecerēto salona noskaņu.
Paradīzes līcis ir blakus
Pēc šī latviešu glezniecības klasikas apskata atkal izeju caur pilsētiņas centru, lai nokļūtu līdz dzelzceļam un kādai industriālai ēkai, kas šovasar kļuvusi par "Zilā līča māju". Te iepleties mākslinieku Kaspara Groševa un Evitas Vasiļjevas duets (kuratores Daiga Rudzāte un Žanete Skarule) ar pieaicināto mākslinieku (izstādē ietvertajā instalācijā–kioskā "Lagūna") pieskārieniem. Uzreiz jāpiemin, ka izstādē redzamie mākslas darbi nav abu autoru kopīgi veidoti. Drīzāk tās ir divas atsevišķas radošās teritorijas, kas veiksmīgi ieklājušās un pārklājušās fiziski vienā telpā. Tam visam pāri garīgi tuvās Hārdija Lediņa noskaņas un tieša atsauce uz viņa daudz citēto zīmējumu par nākotnes arhitektūru "Zilā līča māja". Jāsaka, ka pēdējos desmit gados Hārdija Lediņa vārds atkal no jauna, jau nākamai paaudzei pārskatot un pārvērtējot viņa radošo darbību, no personvārda ir pārvērties par tādu kā žanra un formas apzīmējumu.
Ēkas tumšajā pirmajā stāvā, lielajā, industriālajā zālē noteikti dominē Groševa gars, kas pierībina telpu ar pašmiksētiem tehno ritmiem un diktē reiva noskaņu arī vizuāli.
Te siena, kas aplīmēta ar Rīgā uz elektrokastēm un kultūrvietu aizdurvēs redzētiem pasākumu plakātiem. Otrpus tai projicēti piedzīvojumu "Pa ceļam uz Bolderāju" video, kas šoreiz ir nevis meditatīva pastaiga gar sliedēm, bet gan dejas un sajūtas bāriņa pagalmā. Pie aplupušajām kolonnām pieliktas neliela izmēra Groševa gleznas ar nedaudz apjukušiem, rēgainiem portretiem, kas, manuprāt, tikpat labi varētu būt tie paši cilvēki, kas naktīs kustas Groševa bieži vadīto ballīšu ritmos. Tos apgaismo Evitas Vasiļjevas četri gaismas ķermeņi – "Septiņi iemesli, kāpēc veltīt laiku saulrietam" – starp grīdu un griestiem iespriegotas pamatīgās nerūsējošā tērauda caurules, no kurām izspiedušies taukaini nespodri lukturi – lodes. Tās spīd katra savā saulrieta gammā, bet ar atmosfēriskām noskaņām tām nav nekāda sakara. Drīzāk šeit gaisma nāk no kādiem pašluminiscējošiem dzelmes ikriem vai pagrabā aizmirstiem, mutējušiem gumiem. Tālākajā telpas kaktā ievietots no Rīgas Vagonu ielas kvartāla atceļojušais konteiners "Lagūna", kas iepriekšējā vasarā bija satikšanās punkts virknei mākslinieku, kuri apspēlēja "NSRD" izkopto aptuvenās mākslas virzienu. Tie bija 0.0.1.0.0., Maija Kurševa, Anna Malicka, Dzelde Mierkalne, Luīze Nežberte, Līva Rutmane, $hady Ladies, Klāvs Upaciers. Viņi katrs te atstājuši savu nospiedumu, un rozā izgaismotajā "Lagūnas" konteinerā valdošā noskaņa ir kā mobilā nopratināšanās kabīnē, kur pēc skarbā detektīvu un kriminālistu sarunu seansa uz grīdas mētātos izsisti zobi, DNS pierādījumi un uz sienām uzšņāpti nozieguma motīvi.
Vasiļjevas gaisma un Groševa dažādo mediju darbi lieliski saprotas savā starpā, taču arī nepārkāpj viens otra personīgās robežas.
Sekojot bultiņu norādēm, uzkāpju ēkas otrajā stāvā, kurā valda pavisam cita realitāte. Nelielā telpas kabatiņā ir redzami Vasiļjevas darbi: "Kritieni" – atsegtiem pamatiem līdzīgas struktūras un tikpat atsegts idejas realizēšanas process sienas kolāžā "Jautā skaitļiem".
Ejot tālāk, nonāku iekš kā daudz plašāka. Skanot Kaspara Groševa kasešu cilpu mežģiem, ar dienas gaismu piepludinātā zālē piezemējušies Evitas Vasiļjevas betona un armatūras stiepļu objekti. Tās ir uz vietas tapušas, lielas un smagas konstrukcijas, kas atgādina tādus kā kosmiskas misijas glābšanas moduļus, kam nekad nav bijusi vajadzība būt izmantotiem. Tepat arī zilas, spīdošas zvaigznes un nezināma materiāla (visticamāk ziepju) vieliski, iekārti batoniņi.
Gar zāles malām vējā brīvi plīvo viegli, zili balti aizkari, un man šķiet, ka visu laiku piesauktais paradīzes līcis ir tepat blakus.
Es gandrīz fiziski nolasu, kāds radošs prieks dzirkstījis abos autoros, savā varā saņemot un brīvi piepildot šo lielisko telpu. Tā māksliniekam ir liela laime.
Telpas tālākajā daļā redzamas sapņainās Groševa pilsētas un dabas ainavas, un es sajūtu, kā viņš mēģina skatītāju aizvilināt prom no stabilajiem un monumentālajiem Vasiļjevas objektiem, kas uzmanību centrē ap sevi un noenkuro fiziskā realitātē. Es tomēr ļaujos vilinājumam un caur gleznu "Tuvojoties Zilā līča mājai" beidzot nokļūstu gadu desmitiem daudzinātajā zilajā līcī un apmetos mazmazītiņajā konteinerī "Lagūna", kas iegleznots uz smilšu strēles blakus ņirbošai jūrai.
