ĪSUMĀ:
- Daugavpils dome prasību izņemt igauņu keramiķa Sandera Raudsepa darbus no Marka Rotko mākslas centra rīkotās izstādes neuztver kā cenzūru.
- Cenzūras pētnieks Edgars Raginskis uzskata, ka Daugavpils pašvaldība atgriezusies viduslaikos.
- Vēršanās pie pašvaldības par darbu izņemšanu bija tikai vietējo baznīctēvu iniciatīva.
- Mākslas zinātniece Kristiāna Ābele: Izņemtie Sandera Raudsepa darbi izauguši no kristīgās tradīcijas un vēršas pret "nāves grēkiem".
- Arhibīskaps Jānis Vanags aicina uz aktīvu dialogu, kurā visas puses tiek sadzirdētas.
- Teologs Indulis Paičs: Balanss starp agresiju un izpausmes brīvību šobrīd ir Rietumu kultūras lielais neatbildētais jautājums.
- Daugavpils precedents pagaidām atrodas pauzes režīmā, pašvaldība darbu atgriešanos izstādē nepieļauj.
Igauņu keramiķa darbu izņemšana – cenzūra vai pašcenzūra?
Daugavpils skandāla sākuma punkts iezīmējams ar 28. oktobri, kad Rotko mākslas centrā durvis vēra igauņu keramiķa Sandera Raudsepa izstāde "Nāvīga vēlme nonākt pēcnāvē." Igauņu mākslinieks tiesības izstādīties Daugavpilī nopelnīja, iegūstot starptautiskās žūrijas atzinību Latvijas simtgades programmas Rotko centra organizētajā Baltijas valstu keramikas konkursa izstādē. Pirmais darbs, kuru pašvaldība pēc divām nedēļām lūdza izņemt no izstādes, bija skulptūra ar nosaukumu "Dicksus" no sērijas "Tavs alternatīvais Jēzus". Pats mākslinieks, kurš ar LTV raidījumu "Kultūršoks" nevēlējās runāt, savā "Instagram" profilā raksta: "Šis konkrētais eksponāts ir par sabiedrību, kas dzīvo paralēlā pasaulē. Tā dievina cilvēkus pie varas, kuri sasniedz savus individuālos mērķus ar iebiedēšanu un nežēlīgiem pasākumiem. Ar rupjām manierēm, augstām ambīcijām un tieksmi pēc diženuma, ar egocentrisku uzvedību – īpašībām, kuras parasti saistām ar vīrieša personību. Lai būtu drosme un "iekšas", nepieciešami "kārtīgi pauti", jārīkojas, kā īstam vecim, tāpēc darbā ir dzimumloceklis."
Drīz pēc tam no izstādes pazuda vēl divi darbi. Daugavpils domes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Aleksejs Vasiļjevs ("Latvijas Krievu savienība") norāda, ka, saņemot visu pilsētā pārstāvēto reliģisko konfesiju vēstuli, pašvaldībai nav bijis izvēles: "Vai ignorēt visas vēstules? Tā nedrīkst darīt, un ar to mērķi es apmeklēju izstādi. Un, kad parādīju visas šīs vēstules Čačkas kungam, mums sākās pārrunas, diskusija par doto tematu. Viņš atzina, ka Daugavpils pilsētas iedzīvotāji varbūt nav gatavi tādai izstādei.
Mēs tā vienojāmies par to, ka visu izstādi nav nepieciešams slēgt, bet tik noņemt kādus eksponātus. Tā nebija Daugavpils domes iniciatīva, ko varētu uztvert kā cenzūru, bet tā bija tieši iedzīvotāju vēlme."
Marka Rotko mākslas centra vadītājs Māris Čačka uzskata, ka savā ziņā to var nosaukt par pašcenzūru: "Atbilstoši Satversmes 100. pantam, protams, pašvaldībai un tāpat arī baznīcai nav tiesību iejaukties jebkuras pašvaldības iestādes, tai skaitā arī Rotko centra darbībā, veicot šīs cenzūras darbības. Tādi precedenti sarunu formātā ir bijuši, atsevišķos gadījumos norādot uz darbiem, kurus varbūt nebūtu vēlams rādīt, bet konkrētais gadījums, apelējot ar šo garīdzniecības četru konfesiju pārstāvju parakstīto vēstuli, bija gana argumentējošs, lai es kā iestādes vadītājs, kurš domā arī par kolektīvu un par tālākajām iespējamajām sekām, kuras nevarēja tajā mirklī, pirmssvētku laikā pirms 18. novembra, paredzēt, tad savā veidā sanāk, ka es nodrošināju šo centra pašcenzūru, jo es esmu pakļauts domei kā iestādes vadītājs, un savukārt mani kolēģi ir pakļauti administratīvi man kā vadītājam."
Daugavpils rīcība – atsauce uz viduslaikiem vai Austrumu kaimiņa ietekme?
Daugavpils reliģisko kopienu pārstāvji no sarunas kameras priekšā ar "Kultūršoku" izvairījās. Bet pašvaldībai adresētajā vēstulē paustais viedoklis ir nepārprotams:
"Mēs vērtējam rīcību eksponēt dotos darbus publiskajā telpā kā nepieņemamu iejaukšanos sakrālajā telpā, uzskatām, ka
tie propagandē sabiedrībā naidu pret kristietību un rada disonansi saistībā ar tradicionālajām kristīgajām vērtībām, kas ir pamatā visai Rietumeiropas un tostarp arī Latvijas sabiedrībai."
Daugavpils Marka Rotko mākslas centra vadītājs Māris Čačka neslēpj, ka baznīcas rīcība vērsties pašvaldībā viņam bijis ļoti liels pārsteigums: "Man vienmēr bija licies, ka baznīca ir kaut kas augstāks, un attiecīgi šie katrā konfesijā atbilstošie baznīcu galvenie ir vieni no viedākajiem, kas šo sabiedrisko domu kaut kādā veidā analizē. Viņiem bija pilnas tiesības un iespējas to analizēt savu draudžu ietvarā, komentējot, arī nosodot, apspriežot arī šīs aizskarošās lietas, bet mākslas centrs tomēr nav baznīcas teritorija, kurā mēs esam kaut ko zaimojuši."
Cenzūras pētnieks Edgars Raginskis domā, ka Daugavpils pašvaldība, pakļaujoties baznīcas lūgumam, rīkojusies arhaiski: "Neapzinoties Daugavpils pašvaldības dome ir devusi mums atsauci uz viduslaikiem, uz to vēstures periodu, kad reliģija kā kontroles mehānisms, tātad baznīcas institūcija, un politiskā vara, tātad aristokrātija, gāja roku rokā, lai nevēlamas idejas varētu izravēt no sabiedrības redzesloka. Un šeit, protams, es stāstīšu par tās idejas izplatību. Es nezinu, vai tas ir kaut kas ar reproduktīvās sistēmas popularizēšanu, kaut kas nav paticis, bet tā politikas un reliģijas sadarbība šajā reizē man šķiet īpaši groteska tā iemesla dēļ, ka mēs esam pārkāpuši vai, pareizāk sakot, Daugavpils pašvaldība, visticamāk, ir pārkāpusi ne tikai 100. pantu, bet vēl vienu pantu, kurā ir minēts, ka Latvijas Republikā baznīca ir atdalīta no valsts.
Tātad tā ir garīgā vara, un tai ar laicīgo varu nevajadzētu būt vispār nekāda sakara."
Daugavpils domes priekšsēdētāja vietnieks Aleksejs Vasiļjevs šos pārmetumus atspēko ar Satversmes preambulu: "Bet Satversmes preambulā ir norādīts, ka kristīgas vērtības ir Latvijas tautas tēls vai kā citādi, nu apmēram tā, un tad arī var vismaz diskutēt par šo jautājumu, bet nevis tā, ka – tās ir šausmas, kā Daugavpilī notiek tāda veida notikumi."
Teologs Indulis Paičs Daugavpils pašvaldības uzvedībā vairāk saskata austrumu kaimiņvalsts ideoloģisko ietekmi: "Par to, kā vispār tiek veidota šī diskusija par to, cik Eiropa ir aplama un atkāpusies no visiem tradicionālajiem kristīgajiem principiem. Es domāju, ka šeit bija tāda abpusēji izdevīga situācija, proti, baznīcai gribējās pateikt, ka nu mēs jūtamies aizskarti, un savukārt kādiem politiķiem gribējās parādīt, ka, lūk, mēs cīnāmies par šīm vērtībām. Izskatās, ka gan vienā, gan otrā gadījumā varētu teikt, ka varbūt tās reakcijas ir bijušas pārspīlētas."
Daugavpiliešus aizskar darbi, kuru idejas ir balstītas kristīgās vērtībās?
Latvijas Evanģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, kurš Daugavpils izstādes precedentu pieminēja pat savā 18. novembra sprediķī, atklāj, ka bijis pret vietējo reliģisko konfesiju vadītāju vēstules sūtīšanu domei: "Es domāju, ka tā rīcībā bija kļūmīga. Mūsdienu Latvijā vērsties pret izstādi ar varas resursu, nu tas nav daudzsološs pasākums, tas visu padarīs tikai sliktāku. Bet, no otras puses, tas ir saprotams solis, ja viņu pilsētā ir pamanījuši tādu artefaktu, kas viņus ir ārkārtīgi šokējis, sāpinājis un ievainojis. Un ko cilvēki dara, kad ir kāda avārijas situācija? Viņi zvana uz pašvaldību. Teiksim, pārrauj kanalizācijas vadu, kaut kas tek ārā uz ielas, viņi zvana uz pašvaldību."
Latvijas Laikmetīgās keramikas centra izstāžu kurators Aivars Baranovskis atzīst, ka jebkuru cilvēku kaut kas var aizskart: "Arī atvērts logs var aizskart kādu. Protams, arī māksla var aizskart, arī māksla mēdz būt aizskaroša dažādām sabiedrības daļām, bet tāpēc jau tā ir māksla un tāpēc jau mēs pieņemam mākslas atšķirtību no tādas cenzūras un no arī kaut kādas varbūt klasiskās vērtību izpratnes.
Māksla tomēr ir arī tas ceļš, kā mēs ieraugām tās problemātikas, kas ir sabiedrībā, un redzam, uz kurieni tad mēs kopā virzāmies."
Izstāžu kuratoram ažiotāža, ko izraisīja Sandera Raudsepa darbi, bijis pārsteigums: "Man personīgi šī šķita kā ļoti jautra, ļoti nebēdnīga izstāde, kurā tiešām mākslinieks drīzāk spēlējas ar dažādiem tēliem, saliek viņus kopā mums saprotamos simbolos, un tā drīzāk ir kā tiešām tāda tēlu spēle, ne tik daudz kaut kāda tāda smagnēja intelektuāla darbība." Mākslas zinātniece Kristiāna Ābele uzskata, ka Raudsepa māksla, ja nedomā līdzi, var izraisīt sašutumu: "Bet, ielūkojoties dziļāk, varam uzdot sev jautājumu – pret ko tas ir vērsts? Beigu beigās tas nav vērsts pret Jēzu, tas ir vērsts pret cilvēkiem, kas šajās mākslinieka kritiski piedāvātajās alternatīvajās realitātēs Dieva vietā ir likuši būtībā nāves grēkus. Un tādā ziņā faktiski šī māksla ir izaugusi no kristīgās tradīcijas."
Arhibīskaps Jānis Vanags domā, ka vissvarīgākais šajā situācijā ir nevis vienas puses atklāts nosodījums, bet aktīvs dialogs, kurā visas puses tiek sadzirdētas: "Viss kādā brīdī ir robežu jautājums. Iestājas situācija vai stāvoklis, kur nu ir jārīkojas, kur kaut ko nedrīkst vairs darīt. Es domāju, ka politiķi kreisajā spektrā ir ļoti jau artikulējuši, kas ir tās lietas, kuras viņi nepieļaus, nedrīkst aizskart, piemēram, minoritātes, kaut ko pateikt par to vai citu sabiedrības grupu. Tad pašizpausmes brīvība kaut kur pagaist. Mums vajadzētu domāt un balstīties tiešām uz labāko tradīciju, kas ir mūsu Eiropā un Rietumu kultūrā."
Vai mūsu sabiedrība kļuvusi pārāk jūtīga?
Teologs Indulis Paičs uzdod provocējošu jautājumu, kas notiktu, ja kāds mākslinieks sāktu izsmiet cilvēkus ar īpašām vajadzībām: "Mēs arī būtu sašutuši, līdz ar to ļoti dažādām sabiedrības grupām dažādi provokatīvie attēli raisa dažādas emocijas, un es interpretēju šo bīskapu vēstuli kā reakciju uz to, ko viņi jūt gaisā savā kultūrā, tai savā sabiedrības daļā, kurai, protams, krusts nozīmē kaut ko varbūt ļoti īpašu, ļoti svarīgu, ļoti, kā mēdz teikt, svētu. No vienas puses, protams, ka stabila personība ir spējīga izturēt ļoti daudz un it sevišķi izturēt arī šādus te kniebienus, triecienus kaut kādai savai pašapziņai arī tad, ja to ir mērķtiecīgi pat mēģināts darīt."
Mākslas kurators Aivars Baranovskis uzsver, ka mākslinieki apzinās realitāti: "Jebkurš mākslinieks dzīvo sabiedrībā un jebkurš mākslinieks, protams, saprot šos sabiedrības rāmjus un ņem vērā, grib viņš to vai negrib. Un attiecīgi arī viņa mākslas darbs ir tā reakcija, kā viņš reaģē uz sabiedrībā pastāvošo apkārtni, un tāpēc viņš var tai oponēt, radīt tai kontrastus, var darīt to, kas ir tā mākslinieciskā brīvība – izveidot mākslas darbu, kurš izaicina uz kaut kādu norisi."
Arhibīskaps Jānis Vanags uzskata, ka laikmetīgajā mākslā nav kosekvences par atļauto un neatļauto: "Orsē muzejā ir Gistava Kurbē glezna "Pasaules radīšana", tur ir attēloti sievietes dzimumorgāni ļoti naturālistiskā veidā. Tur bija tāda akcija – kādu dienu tur ienāca jauna sieviete, apsēdās, atpleta kājas un parādīja tieši to pašu. Izskatījās apmēram tāpat kā gleznā. Viņu momentā aizvāca no turienes, lai gan tā bija laikmetīgās mākslas performance. Un tagad, ja jūs paskatītos internetā, tad viņa ir redzama cenzēta ar melnu taisnstūri. Kāpēc? Kur ir konsekvence? Tas nozīmē, ka mēs esam drusku apjukumā par robežām."
Teologs Indulis Paičs uzskata, ka dzīvojam laikmetā, kurā nebūt ne tikai reliģiski cilvēki, bet faktiski visplašākās sabiedrības grupas ir kļuvušas ļoti, ļoti jūtīgas uz noteiktu vārdu lietošanu, uz noteiktu jēdzienu izmantošanu: "Mēs esam tādā mazliet neskaidrībā, cik tad lielā mērā es pats sevi aizskaru tad, kad es kaut ko dzirdu vai kad man kaut ko parāda, un cik lielā mērā tā tiešām ir otra cilvēka agresija pret mani, un kā to izbalansēt.
Man liekas, ka tas ir Rietumu kultūras šobrīd lielais neatbildētais jautājums."
Mākslas zinātniece Kristiāna Ābele atzīst, ka jaunās paaudzes uztvere par to, ko drīkst un nedrīkst pat mākslā, pēdējo desmitgažu laikā ir pilnīgi izmainīta: "Atceros manu mammu ar skumjām sakām, ka viņas vidusskolēni sacījuši, ka Kārļa Padega mākslu nevar visiem rādīt vai Sezāna peldētājas. Jā, ka visi to nesapratīs. Lūk, ar tādu savdabīgu parādību, kas, man šķiet, pirms pārdesmit gadiem būtu visai grūti iedomājama, mēs tagad sastopamies arvien biežāk, un kaut kādā ziņā mums šķiet, ka tāda reakcija uz šiem mākslas darbiem ir tāds, no vienas puses, arhaisms, no otras puses, inscenēta reakcija, kas sasaucas ar spēcīgu tendenci pēc nepārprotama, tieša, atkārtošanai un uzvedības modelim piemērota viennozīmīga vēstījuma, kas kaut kādā mērā arī sasaucas ar vienu no cenzētajiem darbiem par tautu kā aitu baru."
Vai Daugavpils gadījums ir brīdinājums?
Šobrīd Daugavpils cenzūras gadījums atrodas pauzes režīmā. Savu nosodījumu par darbu izņemšanu paudis kultūras ministrs Nauris Puntulis (Nacionālā apvienība), Latvijas Muzeju biedrība, vēstules gatavo iesaistītās ministrijas, taču Daugavpils domes priekšsēdētāja vietnieks Aleksejs Vasiļjevs pagaidām darbu atgriešanos izstādē nesola: "Varbūt mēs paredzēsim citu izeju, par ko es jau minēju, varbūt izvietosim kādā slēgtā telpā, lai nebūtu tāda situācija, kā tagad, kad cilvēku jūtas aizvainotas. Tur būs brīdinājums – šeit atrodas eksponāti, kas varētu kaut kadā ietekmēt jūs."
Cenzūras pētnieks Edgars Raginskis uzskata, ka, pat darbus atliekot atpakaļ, sekas būs: "Ir riskanti, ka tik skaista, progresīva un mākslinieciski kvalitatīvu saturu piedāvājoša vieta kā Marka Rotko mākslas centrs, tā administrācija, kuratori var nākotnē domāt –
ko mēs varam atļauties, ko mēs nevaram atļauties, jo, lūk, ir bijis šāds precedents, kad mēs kaut ko izstādījām, kaut ko aizliedza, pasludināja, ka tas vēl ir arī absolūti normāli, un cenzūras normalizēšana arī ir pieņemta."
Rotko mākslas centra vadītājs Māris Čačka ir pārliecināts, ka šis precedents parāda, ka ir aktīvi jādomā, kā veicināt visas Latvijas sabiedrības izpratni par laikmetīgo mākslu un tās uzdevumiem: "Ja mēs gribam būt tomēr viena no Baltijas valstīm, kurai šobrīd vēl nav Latvijas Laikmetīgā mākslas muzeja, bet vēlamies, lai viņš taptu, tad, ja šī sabiedrība nebūs sagatavota arī reģionos, ne tikai Rīgā, kas spēs uztvert šo saturu, tad nu var nonākt līdz situācijai, kad top ēka, bet nav sagatavota sabiedrība, kas šo saturu, kas tajā tiek ielikts, var izbaudīt."
