Izstādes "Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā" ideja izlolota vairāku gadu sarunās starp kuratori Zani Onckuli un Dzividzinskas meitu – mākslas vēsturnieci Alisi Tīfentāli. Savukārt mākslinieces Sofijas Tunas iesaisti varētu raksturot kā nejaušāku – par viņu Onckule uzzinājusi vien aizvadītājā pandēmijas gadā. “Likās, ka tā ir ļoti, ļoti interesanta sakritība – abas autores dala diezgan līdzīgu veidu, kā viņas ir darbojušās pilnīgi dažādos laikos – Zenta sešdesmitajos un Sofija šodienā,” Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” skaidro Onckule.
Lūgta raksturot Dzividzinskas darbus, kuratore teic:
“Lielākais pārsvars ir eksperimentāli meklējumi, arī ļoti jutīgi darbi. Sešdesmitajos gados viņa nodarbojās ar tādiem kā protoselfijiem, kas ir ļoti interesanti kadrējumi.
Viņas darbības centrā noteikti bija arī sievietes ķermeņa prezentācija savādākos veidos – kur sieviete netiek fetišizēta.”
Sofija Tuna bijusi ļoti ieintriģēta par iespēju pētīt mūsu fotomākslinieces arhīvu. Izrādās, ka neviena vien fotogrāfija nav uzkopēta. Tuna piedāvājusi uzņemties arī Dzividzinskas tehniķes / laborantes lomu.
“Viena no “Kim?” telpām ir iekārtota kā funkcionējoša melnbaltā laboratorija, kurā konkrētos laikos Sofija kopēs un veidos fotogrāfijas no negatīviem,” piebilst Onckule.
Divu mēnešu laikā tapušās fotokopijas tiks izvietotas uz jau sagatavotām alumīnija plāksnēm.
Līdz ar austriešu mākslinieci pie Zentas Dzividzinskas atstātā mantojuma izpētes strādās arhivāre Līga Goldberga. Šobrīd zināms, ka arhīvā ir vairākas fotosērijas, kurās tverta, piemēram, “Rīgas pantomīmas” darbība, cūku bēres un sadzīve fotomākslinieces vecāku mājās. Reizē ir pamatotas cerības atrast vēl ko iepriekš neredzētu.
