Ar izstādi “Rīgas mākslinieku grupai – 100” Latvijas Nacionālais mākslas muzejs skatītājus iepazīstina ar nozīmīgu latviešu mākslas vēstures posmu. Tas aizsākās ar jauno gleznotāju individuālā rokraksta meklējumiem un pirmo lielo diskusiju Latvijas mākslas vēsturē pēc 1920. gada izstādes Vilhelma Purvīša vadītajā Rīgas pilsētas mākslas muzejā, ēkā, kur šodien atrodas Nacionālais mākslas muzejs.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce stāsta: “Šie mākslinieki tai 1920. gadā visi bija jauni, lielākā daļa bija izgājuši kara gaitas, un viņa bija ļoti nopietni, viņi bija jau ļoti daudz ko piedzīvojuši savā personīgajā dzīvē, viņi bija piedzīvojuši notikušo pasaules politikas arēnā, un viņi piedzīvoja neatkarīgās Latvijas izveidi. Tas bija milzīgs dzenulis, kas ļoti spēcīgi ietekmēja šos māksliniekus. Un tajā pašā laikā viņi bija pilnīgi pārliecināti, ka ir jābūt šim individuālam ceļam, individuālam redzējumam un ka nevar, kā jau viņi paši rakstīja, ka nevar kopēt dabu, bet ir caur iekšējām sajūtām, caur savu iekšējo būtību, caur savu iekšējo struktūru, ir jāpārrada un tad var rasties arī kaut kas nopietns mākslā.”
Kā skaidro izstādes kuratore, mākslas zinātniece Dace Lamberga, 1920. gada izstāde bija
“tik laikmetīga, novatoriska, tur kubisms parādījās, ka sabiedrība ļoti, tāpat kā mūsdienās, ļoti sašķēlās – vieniem tas likās kas izcils un jauns, citi atkal bija ļoti kareivīgi noskaņoti, ka tā ir izsmiekls mākslai.
Bet šie jaunie cilvēki tomēr turpināja strādāt un viņu daiļrade mainījās, viņi kļuva daudz avangardiskāki kubisma virzienā un 30.gados reālistiskāki. Un 1940. gads likvidēja grupu kā tādu, bet mākslinieki turpināja strādā, daļa bija trimdā kā Voldemār Tone, daļa palika Latvijā. Ubāns, Liepiņš, Svemps un brāļi Skulmes veidoja to, ko mēs saucam par latviešu padomju mākslu, jo viņi bija gan Mākslas akadēmijā pasniedzēji un rektors bija Otto Skulme, vēlāk Leo Svemps, gan arī viņi bija vadošie Mākslinieku savienības izveidē.”
Izstādē pirms simt gadiem vienpadsmit Rīgas mākslinieku grupas dalībnieki publikai parādīja vairāk nekā četrsimt darbu, kas bija tapuši bēgļu gaitās un Pirmā pasaules kara laikā. Tagad izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā aplūkojams 18 mākslinieku veikums, kas aptver ne tikai grupas darbību līdz 1940. gadam, bet iezīmē arī bijušo Rīgas mākslinieku grupas biedru daiļradi padomju Latvijā un trimdā.
Izstādes māksliniece, scenogrāfe, gleznotāja Anna Heinrihsone stāsta: “šajā izstādē ir vairākas replikas gan par to laiku, kad šie autori taisīja izstādes, gan par muzeju dažādos laika periodos. Šīs mākslinieku grupas pirmajā izstādē vispār bija divreiz vairāk darbu un viņi tika kārti divās, trijās rindās un vēl ar tādu atkārienu uz nagliņas ar šņorīti – mēs esam to saglabājuši kā tādu atsauci. Bet neskatoties uz to, ka ir daudz darbu, ir izdevies saglabāt plašumu un gaisu tai lielajā telpā.”
Gatavojoties šai izstādei, jau pērn apgādā “Neputns” tika izdota mākslas zinātnieces Daces Lambergas monogrāfija “Rīgas mākslinieku grupa – 100”.
“Tas nav nekur dokumentēts, bet viņi no sākuma sevi nosauca par Ekspresionistu grupu, un tad Jāzeps Grosvalds, kurš tajā laikā strādāja Parīzē Latvijas sūtniecībā, atrakstīja, ka nav tādu grupu kā kubisti vai impresionisti, ka tie ir virzienu nosaukumi,” skaidro Dace Lemberga. “Un tad mūsu mākslinieki izlēma, ka vācu ekspresionisms viņiem ir pilnīgi svešs un ka jāmaina vārds, un tad viņi īsu brīdi divdesmitā gada sākumā sauca sevi par Latvju mākslinieku grupu, bet februāri jau radās Rīgas mākslinieku grupas vārds.”
“Šie [ir] mākslinieki, kuri lielā mērā noteica Latvijas mākslas seju 20.-30. gados un arī pēckara periodā, jo viņi atnesa līdzi šo ļoti spēcīgo glezniecisko tradīciju, kas tika tālāk uzturēta. Un šī izstāde ir kā tāds ceļš no šī jaunības maksimālisma līdz tam, kā nācās māksliniekiem strādāt jau pēckara periodā padomju okupācijas apstākļos,” norāda muzeja direktore Māra Lāce. “Bet mums ir visu laiku jāatceras tas, ka tā glezniecības kvalitāte un mākslas brīvības apziņa, tās ir tās īpašības, ko viņi aiznesa tālāk un viņi daļēji kalpoja arī kā saite starp šo pirmo brīvvalsts laiku un pāri jau padomju gadiem uz šo otro Latvijas neatkarības posmu, kas iznesa cauri šo lielo labo kvalitāti.”
Tā kā pērn tika atzīmēta Rīgas mākslinieku grupas pirmā priekšsēdētāja Jēkaba Kazāka 125. jubileja, izstādē īpaši izceltas viņa gleznas, akvareļi un zīmējumi.
Izstāde "Rīgas mākslinieku grupa – 100" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā būs skatāma no 11. septembra līdz 2. janvārim.
