Savu interpretāciju par viņu veido divas dažādu paaudžu mākslinieces – labi pazīstamā gleznotāja un pasniedzēja Ieva Iltnere un Mākslas akadēmijas studente Envija. Latvijas Radio ciemojās tieši izstādes iekārtošanas brīdī.
Envija: Mēs ar Ievu cīnāmies par formu un saturu. Ieva visu laiku regulē formu, bet man svarīgs ir saturs.
Ieva: Jā, man ir ļoti svarīgi, kā izskatās.
Envija: Nu paskatieties uz mums. Vai tad to nevar redzēt?
Jau no pirmajiem vārdiem skaidrs, ka abu mākslinieču kopdarbs pie izstādes ir ļoti dzīvīgs un temperamentīgs. Un tas ir arī ļoti atbilstoši Induļa Zariņa personībai. Ne velti, uzaicināta iesaistīties projektā un piesaistīt kādu jauno mākslinieku, Ieva Iltnere izvēlējusies tieši Enviju
„Es zinu, ka viņa var telpu „piepildīt”. Studenti jau arī ir dažādi, un ne katrs to var. Tur jābūt tādai īpašai enerģijai,” saka Iltnere.
Kaut kas līdzīgs esot arī Induļa Zariņa un Envijas raksturā – atzīst māksliniece:
„Indulis Zariņš bija man pasniedzējs, arī diplomdarba vadītājs, protams, arī akadēmijas rektors. Bet bez visa tā, viņš bija ļoti harismātiska personība, viņš bija dendijs, ģērbās izsmalcināti, tagad neviens tā uz akadēmiju neiet.
Tajā pašā laikā viņš bija ļoti tiešs vārdos, viņam bija ļoti trāpīgi citāti, viņš varēja būt arī rupjš kā pasniedzējs, agresīvs. Es esmu tiešām raudājusi, bet es saprotu, ka viņš gribēja studentus kaut kā ietekmēt tā, lai viņi pamostas, lai viņiem rodas emocijas.
Viņš bija arī ļoti emocionāls, un tāpēc es izvēlējos arī Enviju, ka abiem ir īpašības, kas sakrīt”.
Izstādes fokusā būs nevis Induļa Zariņa gleznas, bet gan viņa rakstītie teksti – pieraksti, uzrunas, dzejoļi, kas arī ir ļoti interesants materiāls, pierakstīts viņa ekspresīvajā rokrakstā.
Šos materiālus akadēmijas arhīvā atradusi un izpētījusi Ieva Iltnere, bet pati izstāde savukārt būs Envijas skatījums un saspēle ar šiem Induļa Zariņa tekstiem.
„Šobrīd es strādāju pie sienu gleznojumiem. Tas ir sākums, tās ir beigas, un vidus būs šeit – vēl viens posmiņš. Tie ir mani teksti. Un vēl tam visam pāri ies Induļa teksti,” stāsta Envija.
Viņa skaidro, ka sienu gleznojumus tajā papildinās viņas rokrakstam raksturīga instalācija, saukta par būri, un vēl citi objekti un elementi.
Izstāde būs kā Induļa Zariņa un viņas dialogs, kurā viņa citēs Zariņa tekstus un sniegs uz tiem savas atbildes, lūk, arī piemērs:
„Vēl neko neesmu teicis par grūtībām un smagumu, kas jāpārvar, katru jaunu darbu sākot, kad liekas, ka katrs ar krāsu nosegtais gabals, ir sliktāks par tīru audeklu.”
Mana atbilde ir: „Es arī. Un es atkal meloju. Mūsdienās par tīru audeklu labāks ir jebkurš pleķis, jo mūsdienu audekli ir vienkārši nekvalitatīvi.
Tās pašas problēmas bija toreiz un ir tagad, bet toreiz, šķiet, ka tas viss bija dzīvāks. Es domāju, mēs tādi staigājoši miroņi esam.
Ir daudz krāsainu cilvēku apkārt, bet ir maz to krāsaino cilvēku, kas cenšas strādāt profesionāli. Ir ļoti daudz deģenerātu, teiksim tā”.
Izstādi Envija raksturo kā teatrālo glezniecību, un šajā ziņā svarīgi piebilst, ka šajā izrādē smēķē.
„Mēs ar Induli varētu taisīt sacensības, kurš ir lielāks smēķētājs. Viņš arī bija kaislīgs smēķētājs,” saka Envija.
Ar interpretācijām par Induli Zariņu otrdien atklās šīs vasaras „Mākslai vajag telpu” izstāžu ciklu, kas notiks jau piekto gadu, un mērķi atgādina fonda „Mākslai vajag telpu” vadītāja Katrīna Jaunupe:
„Visus piecus gadus mums ir viens mērķis – atgādināt par mūsu pēckara māksliniekiem un runāt par to, ka ir nepieciešams radīt valsts veidotu 20.gadsimta otrās puses un mūsdienu mākslas muzeju, jo ļoti daudz no šiem dārgakmeņiem, par kuriem mēs runājam, kurus mēs attēlojam, šobrīd muzejā vai nu nav skatāmi, vai skatāmi pa vienam, diviem darbiem. Bet tie ir milzīgi krājumi, un tā ir mūsu vēsture, mūsu identitāte, tādēļ ir jābūt pieejamai šai mākslai.”
Tā kā šī gada izstāžu cikls veltīts Mākslas akadēmijas simtgadei, Vasaras māja šoreiz būs novietota nevis, kā ierasts, Kalnciema kvartālā, bet gan Esplanādē, blakus Mākslas akadēmijai.
