„Nepatīkami, šoks un pārsteigums… no otras puses, cilvēki saka, ka tas jāuztver kā kompliments, ja manu darbu izmanto…” - gleznotāju Paulu Zariņu nepatīkami pārsteidzis redzētais, kad viņa kādā ārzemju interneta galerijā secināja, ka viņas glezna „Laika kapsula” ieguvusi otro elpu. To gandrīz mats matā krāsu, kompozīcijas un noskaņas ziņā pārkopējusi kāda latviešu māksliniece Yana Ots, kas par savu mītnes vietu uzdevusi Floridu. „Mākslinieks zina savu darbu, un es ieraudzīju - tur ir mats matā. Figūras poza ir mazākais, bet aura apkārt un krāsas, kas pie galvas ir mazliet oranžīgāks, pie kājas mazliet lillīgāks. Rociņas zaļā krāsa… vienīga viņa tur mazliet pamainījusi, kaut ko nogriezusi, lai nav kopija.”
Paula Zariņa sazinājusies ar interneta galerijas kuratori, kas vēlāk gleznu izņēmusi. Zariņa skaidro, ka ir vēl vairāki pārkāpumi, kas konstatēti mākslinieces Yana Ots mākslinieciskās darbības vēsturē: „Ja cilvēks ir kaut ko radījis, tad tā ir viņa pārliecība par savu darbu. Ja kāds uztaisa kaut ko līdzīgu, tad diez vai tur ir ideja un pārliecība. Un ko dod viens darbs, ja pārējie ir ne tik spēcīgi?”
Pati Yana Ots uz Latvijas Radio jautājumu, kā šāda situācija iespējama, atbild, ka viņai visas tiesības uz mākslas darbu ir garantētas, un plaģiāts ir sastopams visur, tai skaitā Paulas Zariņas darbā ir ietekmes no Tulūzas Lotreka.
Bet zīmols „Qoo Qoo”, kas jau vairākus gadus ir atbildīgs par krāsainu un apdrukātu zeķubikšu parādi Rīgas un citu pilsētu ielās, ik pa brīdim atklāj, ka kādā no interneta veikaliem viņu dizains tiek kopēts. Zīmola vadītāja Aļona Bauska vairākkārt lūgusi, lai interneta veikali izņem kopēto preci, kas bieži kvalitātes ziņā atpaliek no oriģināla: „Man liekas, ka ir forši, ka es trāpīju tajā trendā un dizainu kopē. No otras puses, tas atņem daļu no klientiem un pazemina vērtību dizainam, ja to var dabūt sliktākā kvalitātē. To var izmeklēšanas veidā pierādīt, ka es biju pirmā, bet man nav vēlmes to darīt, jo tam jāvelta laiks un enerģija.”
Autortiesību aģentūra AKKA/LAA norāda, ka viņu kompetence ir juridiskie un grāmatvedības pakalpojumi, un viņi nevar noteikt, vai darbs ir plaģiāts un vai tas ir nokopēts, tāpēc no komentāriem atturas. Bet mākslinieks Mārtiņš Heimrāts 12 gadus strādājis aģentūras vizuālajā nodaļā. Viņš skaidro: sūdzības par mākslas darbu pakaļdarinājumiem ir bijušas daudz, bet līdz tiesai neviena nav nonākusi: „Viens no iemesliem ir tāds, ka idejas lido, par to ir pārliecinājušies visi mākslinieki. Vienīgais risinājums ir ķerties pie darba pirmajam un ideju realizēt. Bet ir gadījumi, kad pilnīgi skaidri varam redzēt, ka ir paņemts darbs un nokopēts. Un ir gadījumi, kad tas notiek apzināti un mākslinieks to nenoliedz. Šādā veidā tiek ekspluatēti citu mākslinieku darbi.”
Heimrāts skaidro, ka
likums aizliedz paņemt sveša mākslinieka darbu un to parakstīt ar savu vārdu, tomēr - ja darbā ir izmaiņas, tad pierādīt plaģiātu ir grūti. Arī tad, kad lietas nonāk līdz tiesai, rezultāti var būt krasi atšķirīgi.
Šie gan nav vienīgie gadījumi, un, pieaugot sociālo tīklu un interneta pieejamībai, viltojumu un plaģiātu skaits var tikai palielināties. Pirmais ceļš, kā risināt šādus jautājumus, ir sarunu ceļā mēģināt vienoties.
