Henrieta Verhoustinska: Jūs zina visi laikmetīgās mākslas pazinēji, jo jūsu veidotais centrs “RIXC”, kas ir gan virtuāla, gan īsta galerija, darbojas vairāk nekā 20 gadus.
Raitis Šmits: Apmēram tā ir.
Jūs pārsvarā producējat izstādes, kurās māksla apvienota ar tehnoloģiju un zinātni. Atcerējos, kā pirms krietna laika, 90. gados, radījāt elektroniskās mākslas centru “E-LAB”. Toreiz man likās, ka tas, ar ko jūs nodarbojaties ir pilnīga NASA. Es neko nesapratu. Postpadomju laikos jaunās tehnoloģijas aiznesa māksliniekus jaunu iespēju kosmosā. Vai jūs toreiz jutāties saprasti, un vai jūs šoreiz tā jūtaties?
Raitis Šmits: Toreiz sakrita vairāki apstākļi. Beidzās viens režīms, kurā mēs dzīvojām pirms tam, un atvērās robežas. Mēs varējām sākt braukāt apkārt, iepazīties. Tāpēc radās elektroniskās mākslas laboratorija. Mēs iepazināmies ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem Tallinā. Bija cilvēki no visas pasaules, visas Eiropas un citām valstīm. Šis jaunais medijs sakrita ar pasaules globālā tīmekļa attīstību tajā laikā. Radās iespēja to izmantot, izzināt. Es atceros, toreiz strādāju Latvijas Televīzijā, un tā bija pirmā vieta, kur iepazinu internetu. Sāku lietot pārlūkprogrammas un pašmācības ceļā sāku saprast, kas tas ir, ka pats var uztaisīt saturu. Tas bija galvenais nosacījums radīt “E-LAB”. Ar šo jauno mediju mēs varējām paši veidot, izplatīt un saglabāt saturu. Šodien visi lieto internetu, un tā ir jauna infrastruktūra. Tas, ka
mākslinieki vienmēr izmanto sava laika jaunākos līdzekļus, lai pašizteiktos, vienmēr tā ir bijis. Ir viena daļa, kas strādā tradīcijai saprotamā veidā, bet ir tie, kas nāk ar pilnīgi kaut ko jaunu,
tad tradīcija kaut kādā veidā sašūpojas. Tai ir jāpapildinās, tradīcijas turētāji bieži vien negrib to darīt. Tur var sanākt neizpratne tajā visā. Kas attiecas uz publiku, mums vienmēr ir bijušas ārkārtīgi labas atsauksmes par visām mūsu izstādēm.
Rasa Šmite: Es atceros, ka mūsu elektroniskā laboratorija “E-LAB” atradās Mākslinieku savienības mājas mazā telpiņā, 5. stāvā. Vienmēr skatījāmies pa logu un gaidījām, kad uzcels bibliotēku. Mēs vienmēr teicām: “Mēs atradīsimies bibliotēkas spicītē.” Savā ziņā virtuāli, digitāli mēs tur atrodamies. Ap 600 vienībām, kas visas tapa 90. gados – gan mākslas darbi, gan kultūras projekti, gan web lapas, gan arī skaņu raidījumi, kurus veidojam kopā ar kolēģiem no visas pasaules. Visas vienības ir digitalizētas un atrodas Nacionālajā bibliotēkā. Tas mums bija liels projekts pagājušajā gadā, kad mēs varējām izslēgt savus serverus un pārvietot uz bibliotēku.
Diezgan daudz kas ir redzams arī jūsu mājaslapā http://rixc.org/, kas ir ļoti ietilpīga vietne. Kā jūs varētu novērtēt – vai jūsu lielākā daļa auditorijas ir Latvijā vai ārzemēs?
Rasa Šmite: Pirmkārt, kāpēc aizrāvāmies ar šo globālo tīmekli, – jo bija iespējams komunicēt.
Mēs esam no tādiem māksliniekiem, kuriem patīk komunicēt, nevis individuāli pētīt.
Tas mums vienmēr bijis svarīgi, bet, jo vairāk turpinājām strādāt Rīgā, Latvijā, jo vairāk sapratām, ka lokālajam ir nozīme.
Jūsu jaunākais sasniegums, kas ielika jūs plašas publikas uzmanības centrā, ir tas, ka jūs nominēja Purvīša balvai, un nominēja par brīnišķīgu, skaistu darbu “Atmosfēriskais mežs”, kurš līdz šodienai ir skatāms izstādē Vācijā “Kritiskās zonas – Zemes politikas observatorijas”. Šis darbs stāsta par klimata pārmaiņām?
Rasa Šmite: Jā, tas bija trīs gadu sadarbības pētījums ar Šveices zinātniekiem par specifisku teritoriju, kur karstuma dēļ iet bojā priežu meži, kas Latvijā mums aug pilnā sparā.
Vai māksla ir instruments, ar ko var kaut ko mainīt, piemēram, klimata jomā?
Raitis Šmits: Domāju, ka nevar. Viennozīmīgi, jo tas ir kaut kas tik liels un globāls, ka mākslinieks var izvirzīt šos jautājumus, bet ar to nepietiek. Ir cilvēki, kas tiešām pie tā strādā un uzskata, ka tas ir lielo valstu, ražotāju līmeņa jautājums. Tas ir ekonomikas un lielu resursu jautājums, kā arī politiskās gribas jautājums. Mākslinieks pievērš tam uzmanību, akcentē sabiedrības kopīgo uztveres modeli. Bet tas notiek ārkārtīgi lēni. Pārmaiņas notiek daudz ātrāk, nekā sabiedrība spēj šos jautājumus uzsūkt. Rezultātā tas saistās ar mūsu dzīvesstila izmaiņām. Kurš tad to grib?
Rasa Šmite: Mūsu “Atmosfēriskajā mežā” bija nodoms pievērst uzmanību, ka klimata izmaiņas nav tik vienkāršas, kā reizēm liktos. Ja seko līdzi aktīvistiem, komplicētība ir daudz lielāka. Mēs vienkārši vizualizējam meža smaržu, bet izrādās, ka emisijas ļoti ātri – minūtēs, stundās – ir pievienojušās aerosoliem, ka tu vairs nevari atšķirt, vai tas ir nācis no izplūdes gāzēm un kopā apvienojies. Tad vēl specifiskās situācijas, kā ieleja kaut kur starp kalniem vai mums Rīgā pagājušajā nedēļā, kad veidojās tas mākonis virsū. Tā situācija ir krietni komplicēta. Protams, ka vajadzētu visus spēkus iesaistīt tajā. Pat zinātnieki par daudz ko vēl saka, ka viņi nezina, kāpēc tā ir. Tas viss kopums ir sarežģīts.
Raitis Šmits: Man gribētos ticēt, ka mākslinieks, līdzīgi kā filozofs, var izmainīt to sabiedrības domu un uztveri. Piemēram, “Atmosfēriskā meža” gadījumā galvenais uzsvars ir vizualizēt, parādīt, kā smaržo mežs, ko mēs varam sajust. Bet, parādot to vizuāli, vēl ir pieredze, ka arī redzi dzīvības izpausmi dabā. Ka tā ir dzīva. Mums ļoti interesē, ko Bruno Latūrs savos rakstos bieži piemin, ka
Rietumu civilizācijā ir problēma ar kultūras un dabas nošķirtību. Mēs ar šādu uzstādījumu atsvešinām sevi no dabas.
Viņa domas ir tādas, ka mums ir jāatgriežas atpakaļ uz zemes un jāskata sevi caur prizmu, ka esam dabas sastāvdaļa. Mēģinājām to parādīt ar mūsu darbu.
Kas ir kopīgais zinātnei un mākslai?
Raitis Šmits: Dažādi teorētiķi ir dažādi skatījušies. No mūsu viedokļa, ja runājam par zinātni kā jomu, kas meklē kaut ko, kas izzina pasauli, tas sakrīt ar mākslu. Mūsu pamata rīki un lietas ir kopīgas. Runājot par lielām lietām, ir simetrija, balanss vai līdzsvars. Tās ir kopīgas, un ir pietiekoši daudz atšķirību, jo zinātne iet uz pierādāmu rezultātu.
Zinātnē ir sasniegums, ja šis rezultāts ir pierādāms, savukārt mākslā nav nekas pierādāms.
Mākslu nevar tā pozicionēt, ka ir pierādāma vai nepierādāma vērtība.
Jūs strādājat divatā. Kurš no jums ir praktiķis, kurš teorētiķis?
Rasa Šmite: Tā nav. Mēs varam gan, gan. Es vēl nesen novadīju radošās darbnīcas saviem studentiem Vācijā, tikpat labi Raitis var nolasīt lekcijas un otrādi.
“Atmosfēriskajā mežā” tu biji minēta kā pētniece un abi divi jūs kā mākslinieki.
Rasa Šmite: “Atmosfēriskajā mežā” bija citādāk tas, ka bija Šveices Nacionālā fonda finansēts projekts, kurā es biju pētniece. Es uz turieni braucu reizi mēnesī, un savukārt Raitis pārstāvēja “RIXC”. Tas bija kā partneris, kurā arī izlika noslēguma darbu rudenī. Tur notika sadarbība.
Es lasīju, ka jūs siltumnīcā ar tomātiem esat iedēstījuši priedītes, kuras filmējat ar īpašām kamerām. Kādam nolūkam tas?
Raitis Šmits: Redzēs, kur tas aizvedīs. Tas nav zināms. Tas ir “siltumnīcas efekts”, ko mēs burtiskā veidā esam realizējuši. Ja runājam par “siltumnīcas efektu”, tad ar to šodien saprot atmosfēras pasiltināšanos un klimata izmaiņas. Mēs siltumnīcā ielikām priedi, valriekstu un bērziņu, un nesen sāka augt arī ozols.
Viņi vienkārši aug siltumnīcas apstākļos?
Raitis Šmits: Tiem ir uzlikta kamera, kas ir tuvu infrasarkanajam starojumam. Kamera, kas filmē īpašā viļņa garumā. Var redzēt to, kā zaļās daļas – skujas, lapas, vai tās ir dzīvas vai lēnām iet bojā. Patreiz tas ir novērojuma projekts.
Jums šajās dienās veras vaļā jauna izstāde centrā “RIXC”?
Raitis Šimts: Jā, 26. februārī bija atklāšana Martina Vizbuļa izstādei “+371 28649002”. Izstādes nosaukums ir telefona numurs, uz kuru var piezvanīt. Tālāk ir jāseko instrukcijām. Galerija ir slēgta fiziskam apmeklējumam, šis darbs ir veidots, lai to var gan fiziski apmeklēt, gan to var izdarīt virtuāli. Darbs sanāca piemērots nepiemērotiem apstākļiem. Šo darbu cilvēki varēs sazvanīt un aprunāties ar darbu angļu vai latviešu valodā.
