"Mobilā muzeja" ekspozīcija bijušās tekstilfabrikas “Boļševička” teritorijā, Ganību dambī 30, apskatāma līdz 29. augustam. Darba laiks: ceturtdienās un piektdienās no pulksten 14:00 – 20:00, sestdienās 12:00 – 20:00. Ieeja bez maksas.
Izstāde ir turpinājums 2007. gadā Andrejsalas korpusu ceha zālē un projektu telpā “Ēdnīca” veidotajam pirmajam “Mobilajam muzejam”, kas tapa kontekstā ar tajā laikā aktuālo diskusiju par laikmetīgās mākslas muzeja celšanu. Skici jaunajam muzejam bija radījis stārhitekts Rems Kolhāss, kas mākslas centru gribēja būvēt, pārveidojot Andrejsalas termoelektrocentrāles ēku.
Ir pagājuši gandrīz 15 gadi kopš Andrejsalas “Mobilā muzeja”, bet tas, kad un kā Latvijā taps laikmetīgās mākslas muzejs ir aptuveni tikpat neskaidrs kā tolaik.
Līdzīgi kā seriālā, kur pamata uzstādījums saglabājas, bet dramaturģisko saturu var turpināt ražot bezgalīgi, arī LLMC “Mobilā muzeja” projektam pienākusi “nākamā sezona” un, kā norāda izstādes kuratore Solvita Krese: “Šis desmitiem gadu gaidītais laikmetīgās mākslas muzejs jau kļuvis par imagināru tēlu, tādu kā atpazīstamu seriālu varoni, kas ik pa brīdim ieslīd Latvijas kultūrpolitikas kadrā.”
Ienākot “Boļševičkas” teritorijā, apmeklētāju sagaida Artūra Virtmaņa izgaismotā arka “Tomorrow never comes” (“Rītdiena nekad nepienāk”). Arka tik organiski ieguļas savu ražošanas funkcionalitāti zaudējušajā arhitektūrā, ka dienas laikā, kad tā nav iedegta, to var gandrīz vai palaist garām. Darbs skatītāju sveicina ar vēsti par nebeidzamām gaidām, kas vijas cauri visai izstādei. Uzreiz jāpiebilst arī, ka izstādē redzamie darbi sākotnēji tapuši citos mākslas projektos. Lai tos izstādītu “Mobilajā muzejā”, dažus objektus nācies restaurēt, daži izstādīti fragmentāri, citi atkal radīti no jauna, jo oriģināls nav saglabājies.
Tas, ka darbiem ir bijusi iepriekšējā dzīve, ir papildu vērtība šim mākslas notikumam.
Ir liels prieks pirmo reizi vai vēlreiz apskatīt to, kas tapis salīdzinoši nesenā pagātnē – liekas, ka Latvijas mākslas vides straujo apgriezienu un nepārtrauktās jaunrades procesā mākslas darbu otrreizēja prezentācija pārāk bieži nenotiek.
Dažiem no darbiem otrā rādīšanas reize ir gandrīz kā pirmā. Piemēram, Monikas Pormales “Neko negribu ne par kādu naudu” (2003) sākotnējā izpildījumā bija apskatāms tikai vienu dienu. Oriģināli tas tika radīts mākslas akcijai “LV. TM” (“Latvia. Trademark”). Teksts: “Neko negribu ne par kādu naudu! Want nothing for no money! Call! Zvani! T. 7037589” bija uzlīmēts ar sarkaniem burtiem uz Krišjāņa Barona ielas un Raiņa bulvāra krustojumā esošās stiklotās ēkas logiem. Telefona numurs bija īsts un toreiz piederēja izstādes kuratorei Ievai Kalniņai. Darbam gan bija ļoti īss mūžs – “Neko negribu ne par kādu naudu” bija jānoņem dienu pēc tā instalācijas, jo ēkas īpašnieki sūdzējās, ka spilgtais uzraksts draud radīt satiksmes negadījumus.“ Neko negribu ne par kādu naudu” uzlikts uz “Boļševičkas” rūpnīcas lielajiem logiem (ar jaunu telefona numuru) šoreiz ir autovadītājiem drošs, bet asumu nav zaudējis –
mūsu publiskā telpa vēl arvien ir bagāta ar darba anti-kodolā ierakstīto patērētājsabiedrības valodu, tikai tagad ir grūtāk atšķirt reklāmu no ne-reklāmas.
Arī Ērika Boža darbi izstādē – “Vietējām sarunām” (1995) un “Sargājošās debesis” (2008) – izsakās lakoniski, bet jaudīgi. “Vietējām sarunām” ir trīs telefona automātu nojumes, kas izmēra ziņā ir daudz lielākas un augstākas par cilvēku. Oriģināli darbs tika veidots izstādei “Piemineklis”, kur Rīgas pilsētvidē kādreizējo pieminekļu vietā tika veidoti mākslas darbi, pārdomājot pieminekļa kā varas un ideoloģijas simbola lomu. Nezinu, kā bija to redzēt 1995. gadā, kad tas bija uzstādīts Strēlnieku laukumā, bet, skatoties uz “Vietējām sarunām” no viedtālruņa laikmeta perspektīvas, augstās telefona būdiņas liekas ne tikai pavisam jocīgas, bet arī īpaši augstas un nesasniedzamas.
Savukārt “Sargājošās debesis” – iekaramo griestu fragments ar gaismām – ir ikdienišķs interjera elements, kas uzstādīts “nepareizi” un nevietā. “Sargājošās debesis” ar savu dizaina fāstfūda estētiku kā mūsu dzīves telpa un iekšējie griesti, vai kā pats Božis to raksturojis – viltojums, “kas nepieciešams reālai dzīvei.”
Izvietojums bijušajā rūpnīcas teritorijā daudzus no darbiem padara vēl tūlītējākus nekā tas būtu iespējams sterilā mākslas telpā. Aplūkojot Ivara Drulles “Rūsas gleznojumus” (2016) zem zilas debess tad, kad vasaras svelmē zem kājām kūp asfalts,
rodas sajūta, ka tajos attēlotās brūkošās Latvijas lauku mājas, nevis lēnām izgaist, bet deg.
Pats autors norāda, ka gleznas nav statiskas un tās turpina un turpinās mainīties, t.i., rūsēšanas process turpinās, jo nav situācijas, kurās tās nebūtu pakļautas atmosfēras izmaiņām. Karstums un saule ir spēcīgs filtrs, lai skatītos uz “Rūsas gleznojumiem” – liekas, ka tās mainās dubulttempā un arī viss, īstenībā, izzūd daudz ātrāk nekā domājam.
Drupu ainavā īpaši smeldzīgs ir arī Kristas un Reiņa Dzudzilo darbs “Respice post te. Hominem te memento” (2016), kas oriģināli bija eksponēts uz pamestas ēkas Vecrīgā, bet deinstalāciju neizdzīvoja. “Mobilajam muzejam” tapusi jauna darba versija – virs gruvešu kaudzes baltiem burtiem uzstādīts vārds “Memento”. “Boļševičkas” parkā, kur brīžiem aizmirstas, vai esi pilsētā, vai kādā aizaugušā lauku poligonā, kas ir gan drupas, gan arī nedaudz atgādina distopiskas nākotnes ainavu,
“Memento” ar savu centrālo vietu kopējā ekspozīcijā, atgādina par mūsu fiziskās eksistences galīgumu, par visu lietu mirstību.
Diskusija par laikmetīgā mākslas muzeja būvniecību, protams, rada arī kontekstu, kurā skatoties izstādi ir arī jādomā par tajā redzamo fizisko objektu galīgumu, kuru oriģinālie veidoli ir, ja ne pilnībā iznīcināti, tad lielākā vai mazākā mērā cietuši no laika zoba un labai uzturēšanai nepieciešamo resursu trūkuma. Ļoti gribas uzteikt “Mobilā muzeja. Nākamā sezona” mājaslapu, kurā pārskatāmi atrodama informācija par izstādītajiem darbiem un to oriģinālās ekspozīcijas dokumentācija. Gan izstāde, gan mājaslapa ir piemērs tam, kā poteniciāli varētu operēt arī “stacionārs muzejs”, kas nebūtu konstanti jaunas mājvietas meklējumos. Jo “mobilais muzejs” ir domu eksperiments, nevis ilgtermiņa risinājums.
Cik tad ilgi kāds var uzturēt dzīvesstilu, kam šobrīd pakļauti daudzi mākslas objekti, kur vienu nakti pavada piecu zvaigžņu viesnīcā, nākamajā – pie drauga uz dīvāna?
Būt vienam no kolektīvās atmiņas sargātājiem, mākslas notikumu arhīvam, jaunrades katalizatoram, un palīdzēt novērst to, ka viss tik ātri pazūd, izdeg un tiek aizmirsts – kaut ko tādu varētu sagaidīt no muzeja, kam ir savi pamati zem kājām un jumts virs galvas.
