Mākslas terapija aizsākusies ASV un Lielbritānijā pirms vairāk nekā 50 gadiem. Latvijā šī terapijas nozare šogad atzīmē desmitgadi. Kā norāda mākslas terapijas telpas “Mā telpa” izveidotāja Simona Orinska, cilvēka psihe pasauli uztver simbolos, un mākslas valoda ir simbols. Iedzīvinot šo simbolu, top redzams, kas katrā no mums ir būtiskais.
„Mākslu terapijā ir ne vien tikai terapeits un pacients, bet arī trešais, kas ir māksla, kas mākslu terapijā var iemiesot gan zīmējumu, gan gleznojumu, gan vēl kādu citu veidojumu, gan kolāžu.
Savukārt deju kustību terapijā tas ir ķermenis, ko mēs izpaužam, kurš ir mūsu sajūtu emociju un pieredzes krātuve, un, pamazām atverot šīs dažādās atvilktnītes, saprotot kas tad mūs viedo un pamazām pieņemot šīs lietas, – tas ir tas ceļš, kā mēs varam tapt. Mēs varam doties uz veselumu,” norāda Orinska.
Mākslas skolotājas un mākslas terapeites Daces Visnolas izpratne par to, ko māksla spēj, ir mainījusies, plašāk iedziļinoties tieši mākslas dziedinošajā norisē, un ļoti svarīgu lomu šai procesā ieņem brīvības izjūta un spēja atbrīvoties. "Tas, ko es ļoti bieži mākslas terapijā aicinu – ļaujieties. Jūs varat skribelēt, jūs varat izķēpāt, aizmirstiet to, ko jūs skolā mācījāties! Es pēc pamatizglītības esmu mākslas skolotāja, bet es esmu secinājusi, cik svarīgi ir dot to brīvību, ka cilvēks var skribelēt un vienkārši švīkāt. Viņš var ar divām rokām pindzelēt, gleznot un ķēpāt.
Dažreiz es saku: „Aizveriet acis un ķēpājiet un izķēpājiet visu, kā jūs jūtaties!”"
