Tomass Hiršhorns jau trīsdesmit gadus savā mākslā ietver brīdinošus signālus par to, ka mūsu politiskā un sociālā vide ir trausla, ka tajā ir pārāk daudz riskantu izņēmumu un pārāk ierobežojoši kritēriji identitātei un atšķirīgajam. Savus jaunākos darbus viņš veido kā telpu un apstākļus, kuros katram interesentam iespējams pavadīt ilgāku laiku un kaut ko radīt, kur var sarunāties un iepazīties ar līdzcilvēkiem. Māksliniekam ir īpašs veids, kā viņš īsteno savu politiku – aci pret aci ar katru skatītāju individuāli.
Hiršhorna darbu forma – teju bezgalīgi izvērstas, ne obligāti uz permanentu saglabāšanos orientētas skulptūras no industriāliem, neekskluzīviem jeb neelitāriem materiāliem, bez laika ierobežojumiem kā darināšanas, tā uztveres procesā. Tātad dažādi materiāli, kurus pazīst un lieto pilnīgi visi.
Vaicāts, kas viņu rosinājis iesaistīties publiskā akcijā brīdī, kad kara šausmas un tām līdzsekojošā informatīvā nomāktība citus māksliniekus varbūt pat iedzen depresijā vai vismaz motivē norobežoties no cilvēkiem un palikt vienatnē ar savām domām un darbiem, Hiršhorns Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" atbild: "Man šobrīd ir 65 gadi, un, atskatoties uz savu mākslinieka karjeru, šī nav pirmā reize, kad karš man pietuvojas pavisam tuvu vai mazāk tuvu. Es ļoti labi atceros 1991. gadu, kad notika Persijas līča karš. Un arī toreiz daudzviet parādījās jautājumi: kā mums kā māksliniekiem rīkoties šādā situācijā? Kāda ir mūsu misija, kā mēs varam iejaukties? Varbūt mums jāpārtrauc nodarboties ar mākslu? Arī es piedalījos šajās diskusijās. Un nu, ar trīsdesmit gadu atstarpi, mums ir jāatskatās uz veselu rindu citu karu – Afganistānu, Otro Persijas līča karu, notikumiem bijušajā Dienvidslāvijā, genocīdu Ruandā, 11. septembri… Katrā no šīm reizēm iepriekš minētie jautājumi ir parādījušies ne tikai manā, bet arī manu kolēģu redzeslokā. Mana pārliecība vienmēr ir bijusi tāda, ka māksla var būt risinājums. Protams, ne jau vienīgais, bet – tomēr. Tāpēc, ka mākslai piemīt tāds spēks, kurš pārmāc dažādas atšķirības, nošķīrumus starp dažādām nācijām… Māksla ir universāla, to es sapratu jau savas darbības pašā sākumposmā. Labi, es precizēšu –
varbūt māksla ir nevis risinājums, bet tas ir virziens, ar kura palīdzību nonākt līdz risinājumam. Un šis virziens man ir jāpiepilda ar visu savu būtību, enerģiju, savu mīlestību, radošo darbību. Tikai tā māksla var tapt par reāli izmantojamu instrumentu.
Tāpēc tagad, kad karš notiek Ukrainā, esmu pateicīgs par iespēju rezidēt 'Mākslas stacijā "Dubulti" un uzrunāt ikvienu, kurš vēlētos manī klausīties: māksla var būt patvērums! Priekš manis kā mākslinieka būtībā tas ir vienīgais patvērums. Tāpēc arī šīs akcijas devīze ir "ART=SHELTER", "Māksla ir patvērums".
Ar kādiem līdzekļiem mākslinieka skatījumā šai akcijai būtu iespējams piesaistīt ne tikai publiku – proti, novērotājus no malas – bet arī vairāk vai mazāk aktīvus līdzdalībniekus, neskatoties uz pieredzes esamību vai trūkumu mākslas procesos? Lūk, viņa sacītais: "Ņemot vērā to, ka šī akcija tika noorganizēta ļoti spontāni un dinamiski, es nevarēšu nodarboties ar tā dēvēto "field work" jeb "lauka pētījumiem", proti, lokālās situācijas izzināšanu un izpēti. Te es paļaujos uz "Dubultu" mākslas stacijas vadītāju Ingu Šteimani. Jau šobrīd viņa uzrunā gan vietējos iedzīvotājus, gan rīdziniekus braukt uz Dubultiem un iepazīties ar mūsu akciju; un, ja tā viņus uzrunā, iesaistīties arī pašiem ar savu pienesumu. Protams, es ceru, ka arī manis paša klātbūtne un paveiktais šo triju nedēļu laikā būs, sacīsim pieticīgi – gana saistošs –, lai ieinteresētu jebkuru stacijas apmeklētāju. Es mākslas stacijā būšu katru dienu, no deviņiem rītā līdz sešiem vakarā. Tātad divi galvenie pieturpunkti: klātbūtne un radošums.
Gribu uzsvērt, ka šī akcija nav par mani – Tomasu Hiršhornu, tā nav izstāde. Tas ir mēģinājums parādīt, cik liela nozīme ir vienkāršai, cilvēciskai klātbūtnei un radošajai enerģijai.
Ja tas izdosies, tad cilvēks, kurš būs ieradies tajā piedalīties, sev pats varēs atzīt – jā, šī tiešām ir tā vieta, kurā es vēlos atrasties, kurā es varu diskutēt un sarunāties par tām lietām, kuras man liekas būtiskas. Kā es izprotu "klātbūtnes" jēdzienu – tā taču arī ir radīšana; tu, esot klātesošs, kaut ko radi – vai tas būtu dialogs, zināšanu un pieredzes apmaiņa, vai arī kāda praktiska rakstura darbošanās. Kaut vai ēst gatavošana un pat vienkārši gulēšana.
Manas ieceres kopsavilkums ir notiekošā, reālā laika un vietas aktualitāte, pulsācija un tai sekojošais radošais spriegums.
Hiršhorns akcijā "Māksla ir patvērums" ikvienu interesentu gaidīs Mākslas stacijā "Dubulti" līdz 5. maijam. Ar mākslinieka līdzšinējo darbību iespējams iepazīties šīs laikmetīgās mākslas telpas "Facebook" lapā.
