"Mēs šobrīd atrodamies Tallinas ielas kvartālā, stāvam pie "Air" ielas galerijas. Pēc kāda brīža ņemsim nost decembra darbu un liksim klāt janvāra darbu, šis ir 2022. gada jaunais darbs." – Pāvels Hafizovs pirms brīža atvedis jauno darbu, tepat Tallinas ielas kvartālā arī nolakojis, lai tas būtu pasargāts no visa veida nokrišņiem, un darbs žūst un gaida savu eksponēšanu uz ēkas sienas āra vidē.
Tikmēr vēl var aplūkot iepriekšējā mēneša gleznu. Tā ir krāsaina, arī ekspresīvāka un impulsīvāka par jauno darbu. Jaunais savukārt ir melnbalts, mierīgāks un apcerīgāks.
Visi darbi top speciāli šai āra galerijai, un autors stāsta, ka šis projekts viņam dod iespēju eksperimentēt, savukārt ikdienā viņš vairāk turpina jau savu izkopto un ierasto stilu: "Šeit, Tallinas ielas galerijā, ir man tā pozitīvā lieta, ka šeit es varu eksperimentēt, padarīt kaut ko savādāku. Varbūt neiziet uz reālismu, bet pamēģināt savādākas tehnikas. Un tad es atgriežos atkal pie saviem darbiem, kas ir vairāk tādi izstāžu darbi."
Pāvela Hafizova sadarbības projekts ar Tallinas ielas kvartālu aizsākās aizvadītā gada rudenī. Tā mērķis, kā stāsta kvartāla projektu vadītāja Anda Vaičekone – dot iespēju cilvēkiem apskatīt mākslas darbus neatkarīgi no pandēmijas ierobežojumiem: "Šī doma auga, auga, auga, līdz pārauga gan ielas mākslā, gan āra galerijā, kas ir brīva no jebkādiem nosacījumiem gan laikā, gan telpā, gan valstiskā līmenī. Man liekas, tas ir vispiemērotākais veids, tāpēc ka arī mākoņi ir brīvi. Viņus nekas neierobežo gaisā. Un kāpēc gan mākoņu galerijai vajadzētu tikt ierobežotai? Tāpēc es domāju, ka šis ir visjaukākais iznākums, kāds vien varēja būt."
Kad jaunās gleznas nolakotā virsma nožuvusi, Pāvels Hafizovs var sākt gleznu nomaiņu. Anda Vaičekone dalās arī savās pirmajās asociācijās par jauno darbu: "Pirmā doma man bija, ka šīs izskatās pēc mākoņu klimpām. Bet, jo es vairāk skatos darbā, jo vairāk nāk papildus domas, ka varbūt patiesībā nevis šie mazie laukumi ir mākoņi, bet ka tas viss melnais ir liels mākonis un tie laukumi ir tikai tādi, kur paspīd kaut kāda gaisma."
Pāvela Hafizova mākslinieka ceļš ir visai neparasts un arī iedvesmojošs. Apguvis ekonomiku un 10 gadus nostrādājis bankā, vienā brīdī viņš sajuta spēcīgu aicinājumu gleznot. Ar lielu degsmi viņš ķērās pie sava mērķa īstenošanas, un nu jau kopš 2015. gada viņam tapušas trīs mākslas darbu kolekcijas, kas izrādītas trīs personālizstādēs Rīgā un grupas izstādē festivālā Venēcijā. Viņa iedvesmas avots nemainīgi visus šos gadus ir bijuši mākoņi. Ne brīdi viņš nav jutis kārdinājumu gleznot ko citu, bet kā viņš pats saka – tikai atklājis jaunus un jaunus līmeņus mākoņos un sevī: "Par mīlestību jau nevar pateikt, ka tā nav īsta. Es laiku pa laikam paskatos augšā, pārbaudu – jā, viss ir pa īstam, viss ir kārtībā. Tā mīlestība jau arī aug un mainās kaut kādā veidā. Interesanti, ka mums ar sievu 2022. gadā apritēs 22 gadi, kopš mēs esam pazīstami. Arī pa šo laiku es esmu sapratis, ka jūtas mainās, pie tām ir jāpiestrādā. Un šai ziņā ļoti līdzīgi man ir ar mākoņiem.
Ja sākotnēji vienā brīdī bija tāda sajūta, ka – tā kā es iemācījos gleznot mākoņus, tad tie pieder man, tad šobrīd es saprotu, ka es piederu viņiem. Es esmu tas mākoņu kalps vai vergs, bet tā ir vislabākā verdzība vai atkarība pasaulē."
Anda Vaičekone atzīst, ka viņu visvairāk pārsteidz, cik dažādi ir mākoņi Pāvela Hafizova darbos, viņš savukārt atklāj, ka viņam mākoņi ir tāda kā valoda, ar ko viņš mēģinu izteikt ko tādu, ko nevar izteikt ar vārdiem.
Viņa gleznās redzamie nav kādi konkrēti mākoņi, gleznoti dabā vai pēc fotogrāfijām. Bet gleznas atspoguļo sajūtas vai atstātās pēdas, ko šī dabas parādība māksliniekā ir raisījusi. Viņš skaidro: "Man ļoti daudz visādu teoriju par mākoņiem. Mani jau sieva brīdināja, lai es pārāk daudz ar tām neizpaužos. Bet man, piemēram, patīk iedomāties, ka – ja es būtu citplanētietis, es pieņemtu mākoņus par veidolu, kā parādīties. Nevienam nebūtu nekādu aizdomu, es plūstu pa virsu un vērotu. Un viss notiktu."
Anda Vaičekones savukārt atzīmē: "Es vēl varētu piebilst tam, ko tu teici, – jo vairāk tu esi ar mākoņiem, jo vairāk tu atklāj jaunas lietas. Tā tas arī man ir – jo vairāk es iepazīstos ar taviem darbiem, jo vairāk es saprotu, cik tas var būt dažādi!
Bērnībā es biju pārliecināta, ka mākoņi ir Dieva kamanas. Vismīļākie man bija tie lielie, ar sauli apspīdētie, kas ieņēma ļoti reālu izskatu un bija labi formēti. Es vienmēr pie sevis domāju, ka tur Dieviņš brauc. Un man šķiet, ka mums katram ir savas domas, savas izjūtas un fantāzijas par mākoņiem."
Tallinas ielas kvartālā uz ēkas sienām vienlaicīgi redzami trīs Pāvela Hafizova darbi, divi no tiem ir lieli un nemainīgi, bet trešais reizi mēnesī tiek mainīts uz jaunu. Plānots, ka projekts ilgs vismaz līdz rudenim.
