Atzinību un pazīstamību Floress galvenokārt ieguvis ar savām freskām, sienu gleznojumiem un citiem monumentāliem darbiem, saņemot arī vairākas starptautiskas balvas. Savā daiļradē viņš nav nedz dekoratīvs, nedz didaktisks, lai gan uzskata, ka ir Meksikas murālisma turpinātājs. Ar meksikāņu murālismu mākslas vēsturē saprot lielformāta sienu gleznojumus, radītus 20. gs. otrajā dekādē, kuru uzmanības fokusā atradās sociālie un politiskie motīvi un kuri greznoja daudzu nozīmīgu namu fasādes, tā padarot mākslu brīvi pieejamu visai tautai.
Šim mākslas virzienam ir saistība ar 1910. gadā Meksikā sākušos revolūciju, kas ilga veselu desmitgadi – tās laikā sabiedrības uzmanības centrā izvirzījās māksla, kļūstot par publisku tribīni, no kuras propagandēja revolūcijas idejas. Savukārt par postrevolūcijas laika kultūras ainas spilgtāko parādību kļuva murālisms.
Leopoldo Flores bieži raksturots kā Dāvida Sikeirosa (David Siqueiros) – spilgta Meksikas murālisma pārstāvja – “māceklis”, un mākslinieks arī ir viens no pēdējiem šā virziena pārstāvjiem mūsdienās.
Sociālā kritika nolasāma, piemēram, viņa lielformāta darbā „Sabiedrības domas” (1973). Arī „Kristus” sērijā (1994), demonstrējot būtni, kura pārvēršas pašiznīcinošās cilvēces glābējā, mākslinieks tajā akcentē cilvēka dabas negatīvo pusi, uzsver cilvēka agresiju un kaislības, kas to pazudina.
Monumentālais darbs „Aratmosfēra” ir manifesta „Atvērtā māksla”, ko mākslinieks radīja 20. gadsimta 70. gados, pazīstamākais veikums. Ar to Leopoldo Floress uzsvēra un atgādināja, ka māksla nedrīkst būt ieslēgta muzejā un mākslai nevajadzētu būt tikai sabiedrības elites kultūras mantojumam. Radot kompozīciju 20000 kvadrātmetru platībā, kurā dabiski iekļaujas un saplūst universitātes un blakus esošā kalna teritorijas, mākslinieks apgleznoja Koatepekas kalna akmeņus un Mehiko Nacionālās autonomās universitātes stadiona stendus, apkārtni un vietas gaisotni padarot par sava darba sastāvdaļu.
Leopoldo Floress uzskata, ka mākslinieks „ir universāls līdzeklis, kas apvieno cilvēkus”, un manifesta mērķi, iesaistot mākslas procesā dažādus māksliniekus un sabiedrības grupas, bija – tuvināt mākslu ikvienam sabiedrības loceklim, padarīt mākslu par sabiedrības sociālo prasību, vēlmju un motivācijas izteicēju, iekļaut mākslas darbā skatītāju kā aktīvu dalībnieku.
Visslavenākais mākslinieka darbs – vitrāža „Cosmovitral” atrodas Tolukas pilsētā, kas jau kļuvusi par visas pilsētas un Mehiko štata atpazīšanas zīmi. „Cosmovitral” radās senas tirgus vietas rekonstrukcijas rezultātā. Tās iekštelpas tika pārvērstas par Botānisko dārzu, savukārt logus aizstāja ar lielizmēra vitrāžām murālisma stilā. Vitrāžas veido 48 paneļi, kas aptver 3200 kvadrātmetru lielu platību. Šis darbs tika atklāts 1980. gadā, un tā galvenā tēma ir dienas un nakts, sievietes un vīrieša, labā un ļaunā pretstati. Vitrāžas izgatavošanā izmantoja aptuveni 75 tonnas metāla struktūru, 45 tonnas stikla un 25 tonnas svina. Ik gadu pavasara ekvinokcijas laikā saules stari 20 minūtes spīd tieši caur šīs vitrāžas centru, radot tās degšanas iespaidu. Saistībā ar šo tradicionālo notikumu Botāniskajā dārzā ik gadu notiek klasiskās mūzikas koncerts.
2007. gadā „Cosmovitral” tika nosaukts par vienu no 13 Meksikas brīnumiem.
