Egons Spuris (1931–1990), neraugoties uz padomju laika cenzūru un citiem ierobežojumiem, ir dzīvojis radoši pilnvērtīgu dzīvi – viņš ir bijis gan pamanāms fotomākslinieks, gan arī dizainers un pedagogs, kurš daudzus gadus saistīts ar fotoklubu „Ogre”. Sākot ar 70. gadu vidusposmu, fotogrāfs sācis veidot vienu no savām izteiksmīgākajām sērijām „Rīga. Proletāriešu rajoni. 19. gs. beigas – 20. gs. sākums” (1970–1980). Pēc atzinīga ekspertu vērtējuma tā iekļauta Latvijas Kultūras kanona vizuālās mākslas sadaļā. E. Spura vērtību centrs nav cilvēka portretējums, bet gan parādību un vides fragmentu psiholoģizācija. Vēstot par gadsimta sākumu, viņš runā par savu laiku – tā strupceļiem, cilvēku vientulību, vienlaikus akcentējot gaismas pielietu esamību, kura šķietami necilā motīvā ļauj ieraudzīt skaistumu.
Inta Ruka (1958) ir pasaulē vislielāko oficiālo atzinību guvusī Latvijas vizuālā māksliniece. Viņas darbi atrodas nozīmīgās kolekcijās, viņai bijušas spilgtas personālizstādes ievērojamos Eiropas muzejos un sadarbība ar Rietumu mākslas galerijām, kā arī par autori Zviedrijā uzņemta dokumentālā filma. I. Rukas darbi tiek piepulcināti dokumentālās fotogrāfijas žanram – viņas māksla ir stāstoša, tā nav viena mirkļa fiksācija, bet gan ilgstoša dialoga auglis ar portretējamajiem cilvēkiem.
1999. gadā Ruka ar fotogrāfiju sēriju „Mani lauku ļaudis” pārstāvēja Latviju Venēcijas biennālē. Atbalstot topošā LMM kolekciju, viņas fotogrāfijas iegādājusies arī "ABLV Bank".
Kaspars Podnieks (1980) ir pamanāms un atzīts vidējās paaudzes latviešu mākslinieks, zināms arī kā ilgstošs Drustu pagasta politiķis. Viņš studējis Latvijas Mākslas akadēmijā, absolvējot Vizuālās komunikācijas nodaļu.
Podnieka mākslai allaž ir dokumentāls pamats, – tās ir viņa dzimtās vietas, autoram pazīstami cilvēki, kā arī govis (piens ir viens no viņa daiļradi caurvijošiem motīviem). Laikā, kad arvien lielāku nozīmi iegūst virtuāli manipulēti tēli un attiecības, Podniekam viss ir īsts. Viņa fotogrāfijas un video ir inscenēti, taču attēls netiek pakļauts digitālai apstrādei. Viņa darbu atturīgais poētisms ir apgalvojumu pilns, taču tajos netrūkst arī filozofisku pašrefleksiju rosinošu jautājumu.
2013. gadā Podnieks kopā ar mākslinieku Krišu Salmani pārstāvēja Latviju Venēcijas biennālē. Abu mākslinieku darbi atrodas topošā LMM krājumā.
Kā iepriekš jau vēstīts, izstāžu cikls „Patība. Latvijas laikmetīgās mākslas vēsture” noris kā LNB un Borisa un Ināras Teterevu fondu sadarbības projekts, paplašinot LNB Mākslas un mūzikas centra piedāvātās iespējas. Cikla pirmajā izstādē oktobrī bija skatāmas Ausekļa Baušķenieka gleznas no LNMM kolekcijas, kā arī jauni Lienes Mackus darbi un LNB krājuma materiāli. Izstāžu ciklā ir redzami Latvijas laikmetīgās mākslas klasiķu darbi, galvenokārt no LNMM krājuma. Tāpat tiek izstādīti aktuāli strādājošu mākslinieku darbi, kuru daiļrades kāda šķautne tematiski vai stilistiski sasaucas ar attiecīgā klasiķa mākslu. Izstāžu pamatu veido grāmata „Patība. Personības ceļā uz laikmetīgo mākslu. Padomju Latvijas 60.–80. gadi” (sastādītāja mākslas zinātniece Helēna Demakova).
Izstāžu cikla ietvaros tiek demonstrētas studijā „Platforma Film” nesen tapušas filmas par latviešu laikmetīgās mākslas klasiķiem (režisore Ilze Šņore, režisore inscenētāja Ilona Bērziņa, operatori Artūrs Lapinskis un Inese Tīkmane, montāžas inženieris Jānis Ērglis, producents Pāvils Raudonis), kā arī kinolentes par laikmetīgās mākslas klasiķiem.
Projekta idejas autore un kuratore ir Helēna Demakova, darba grupa – Brigita Zelča-Aispure, Aivija Everte, Ilze Egle, Ingrīda Peldekse, Katrīna Teivāne-Korpa un Dace Gasiņa.
