“Daudz kas būs atkarīgs no tā, kā ekspozīcijas veidotāji, mākslas kritiķi un zinātnieki, arī žurnālisti, latviešu publiku piesaistīs Rotko. Viņš ir mākslinieks, kuram var tuvoties dažādi. Ir cilvēki, kuri ir atvērti un reaģē uz viņu, ir tādi, kuriem viņš liekas svešs. Tas ir saprotams – būtībā, runājot par jebkuru mākslinieku. Svarīgi ir saprast mākslas darba formas viedokli, piemēram, latviešu klasiskais ornaments ir pilnīgi abstrakts. Tas nozīmē, ka zināmas arhetipoloģiskas uztveres struktūras latvieša apziņā noteikti ir,” norādīja Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) profesors Eduards Kļaviņš, jautāts par latviešu publikas, kura vairāk vai mazāk ir pieradusi pie tradicionālākiem glezniecības paveidiem, iespējamo mērenību attiecībā pret abstraktās mākslas meistara darbiem.
Profesora viedokli atbalstīja arī gleznotājs, LMA prorektors Kristaps Zariņš:
Latvietim saprast Rotko nav problēma, ja paskatāmies uz Latgales keramiku – tur virsū ir tas pats Rotko! Tas pats zaļums, tas pats triepiens. Viņa krāsas jau nav nekāda mūsdienu luminiscence. Tas ir zemes dāsnums, kas tur ir redzams.”
2002. gadā radusies ideja par Marka Rotko mākslas centru pēc 11 gadiem nu guvusi savu realizāciju. Izcilā gleznotāja 110. dzimšanas dienas gadā, ar daudzu ārvalstu mākslas zinātnieku, kuratoru un muzeju vadītāju klātbūtni tas, līdz ar piesaistīto Radošo industriju klubu, tika atklāts Daugavpils vēsturiskā cietokšņa teritorijā. Rotko centru iesvētīja Svētās Dievmātes Romas katoļu baznīcas prāvests Juris Mukāns, Daugavpils pilsētas un rajona pareizticīgo prāvests Georgijs Popovs un Daugavpils Mārtiņa Lutera draudzes dekāns Andris Lenčs.
Marks Rotko ir dzimis Daugavpilī 1903. gadā, ar ģimeni pārcēlies uz ASV 1913. gadā. Viņam piedēvē abstraktā ekspresionista ievirzi, kaut gan pats autors to nav pieņēmis un apšaubījis žanriskos iedalījumus kā tādus.
Centrs apmeklētājiem laikposmā no aprīļa līdz oktobrim piedāvās pastāvīgās ekspozīcijas ar Marka Rotko oriģināliem, reprodukcijām un digitālo ekspozīciju par gleznotāja dzīvi, kā arī mainīgās ekspozīcijas – ar Latvijas, Eiropas un pasaules mākslinieku veikumiem. Šobrīd otra ekspozīcija piedāvā iepazīties ar Daugavpils mākslas plenēros tapušajiem darbiem.
Atklāšanā un pirms tam notikušajā konferencē piedalījās slavenā ebreju izcelsmes amerikāņa un dzimtā daugavpilieša dēls Kristofers Rotko un meita Keita Rotko- Prizela, kura, iepazīstoties ar ekspozīciju, atzina, ka šī viņai ir kā otra dzimšanas diena:
Un ne jau tikai tāpēc, ka šeit būtu izstādīti mana tēva darbi un pats centrs būtu nosaukts viņa vārdā, bet gan tāpēc, ka šī ēka nozīmē jaunu sākumu Daugavpils kultūras dzīvē.”
Kā to uzsvēra Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce, “tieši ar Kristofera un Keitas Rotko atsaucību mākslas centra projekta attīstība bija tik veiksmīga un nokļuva pie sava rezultāta.” M. Lāce arī aicināja „ne uzreiz iemīlēt Rotko darbus, bet saprast viņu un to, ko viņš varētu dot Daugavpilij un Latvijai vispār”.
Centra izveide prasījusi četrus miljonus latu, no kuriem 85% nodrošinājusi Eiropas Komisija. Tomēr seši oriģināldarbi, kuri darināti no Rotko rokas, ir krietni vien dārgāki, tāpēc drošības pasākumi ir nodrošināti godam. Ap darbiem atrodas zems metāla režģis, kurš reaģē uz pārāk tuvu kustību mākslas darbam un līdz ar to dod ārkārtīgi nepatīkamu un skaļu signālu. Ekspozīcijas uzraugiem, runājot tautas valodā, ir ko norauties. Gan Rotko darbu zāle, gan centra fonda krātuves telpa ir aprīkota ar gāzes sistēmu – ugunsgrēka gadījumā liesmas dzēš nevis ūdens, bet gāze, tādējādi ar slapjumu netiek bojātas gleznas.
“Ir lieliski, ka tas beidzot ir izdarīts, jo ļoti daudzas lietas, ar kurām mēs varam lepoties, bet mēs līdz galam to neparādām vai pat aizmirstam par tām,” iespaidos dalījās gleznotājs Andris Vītoliņš, kurš pēdējoreiz Marka Rotko gleznas pirms neilga laika skatījis Parīzē.
Nākamo šādu centru būtu pelnījis Gustavs Klucis - te gan mums psiholoģiski jāpārkāpj pāri viņa komunistiskajai pagātnei. Otru šādu mākslinieku es nosauktu fotogrāfu Filipu Halsmanu, kurš ir rīdzinieks un kuru Latvija reiz izpestīja ārā no cietuma, kad viņu nacisma priekšvakarā apsūdzēja un ieslodzīja Austrijā,” stāsta Andris Vītoliņš.
Marka Rotko centra atklāšanu varētu nodēvēt par vizuālās mākslas Dziesmusvētkiem – iebraucot Daugavpilī, auto rindas bija garas un stiepās tieši cietokšņa teritorijā. Tiesa, tādus cilvēku pūļus kā Dziesmusvētki gan Mihaila ielas nams nepieredzēja, taču laikam ejot, ar katru nākamo centra darbības nedēļu šis skaits, domājams, tiks sasniegts – varbūt, kas zina – pat dubultots.
Reportāžu no Marka Rotko centra atklāšanas skatieties otrdien, raidījumā „100g kultūras” LTV1 pulksten 19:30 vai www.ltv.lv.
