Līvijas Endzelīnas daiļrade ir mākslas mīļotājiem labi zināma un arī ļoti iemīļota. Tajā pašā laikā viņu uzskata par vienu no noslēpumainākajām 20.gadsimta mākslas personībām, jo viņa bija ļoti noslēgta gan kā cilvēks, gan arī tikpat mīklaina savos darbos.
No vienas puses – viņas darbu forma ir reālistiska, un pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka arī darbu saturs ir pavisam skaidrs, bet, iedziļinoties tēlu un priekšmetu attiecībās, sāk atklāties noslēpums, ko vēl paspilgtina gleznās redzamā gaisma un citas smalkas nianses.
Visvairāk viņa pazīstama ar savām klusajām dabām, no kurām viena daļa ir ļoti harmoniskas un poētiskas, bet otra daļa – gluži pretējas: tumšas un skaudri dramatiskas.
Izstādē „Noslēpums” iepazīsim abas šīs šķautnes. Kuratore Daina Auziņa vispirms aicina harmonisko darbu pasaulē:
„Visiecienītākais motīvs šajās tradicionālās ievirzes klusajās dabās viņai ir bijusi maize. Es domāju, ka
ļoti daudziem viņa arī asociējas ar šiem mazliet smagnējiem, etnogrāfiskiem maizes gleznojumiem, kur maize parādās arī kā mūsu nacionālais simbols.
Blakus tam mēs varam pieminēt arī viņas slavenos darbos ar medu, ar pupām, ar etnogrāfiskiem priekšmetiem. Tie tāpat veido Latvijas klusās dabas kanonu un noteikti arī pirmām kārtām asociējas ar Līviju Endzelīnu”.
Gleznā „Medus”, piemēram, ļoti uzskatāmi atklājas Līvijas Endzelīnas interese par faktūrām – var novērtēt, cik gludi viņa gleznojusi fonu un cik savukārt uzirdināts, gluži vai tēlniecisks ir medus šūnu raksts. Gleznu harmonizē izlīdzinātā gaisma un dzeltenīgi brūnganos toņos saskaņotais kolorīts.
Gluži vai fiziski sajūtamu atmosfēru uzbur arī izstādē skatāmā glezna „Mātes blūze”, kurā visticamāk atainots Jāņu rīts.
„Redzams kādas lauku telpas stūris ar koka solu, uz kura izklāta sievietes lina blūze, un pie sienas savukārt ir piekārti divi vainagi. Visu šo kluso dabu ieskauj tāda ļoti agra rīta krēslaina gaisma, kas rada darba noskaņu,” gleznu raksturo Auziņa.
Pilnīgi citādas noskaņas valda otrajā izstādes telpā, kas atvēlēta mākslinieces visdramatiskākajiem darbiem, kuros dominē tumšie toņi.
„Eksistenciālākais un, iespējams, sāpīgākais ir viņas darbs ar nosaukumu „Lelles”. Oriģināli risināta kompozīcija, kur par klusās dabas uzstādījuma pamatni viņa ir izmantojusi spoguļa virsmu, līdz ar to visi priekšmeti, kas ir uzstādījumā, dubultojas. Kompozīcija sastāv no vairāku izģērbtu, salauztu leļļu figūrām un apgāzta zvana. Turklāt vienai no lellēm ir norauta galva un uzstādīta pretstatā skatītājam, kas rada tieša kontakta iespaidu.
Viens no drūmākajiem darbiem, kas padomju laikā pat mazliet kritiku saņēma. Kritiķi, kas bija pieraduši redzēt izstādēs tās viņas ļoti harmoniskās klusās dabas, bija pārsteigti, ieraugot šo kompozīciju,” stāsta Auziņa.
Skarbs un eksistenciālas pārdomas raisošs ir arī darbs „Klusā daba ar vistu”, kas tapis, māksliniecei uzzinot par Merilinas Monro nāvi, tāpat gleznas ar autorei tik iecienīto pulksteņu motīvu:
„Šajā gadījumā tie ir izjaukti pulksteņi. Viens ir iemests ugunī un deg, no otra palikušas tikai iekšējās detaļas. Acīmredzot māksliniece bija ļoti nodarbināta ar laika fenomenu un ļoti daudz par to domāja. Viņa nereti vienā kompozīcijā iekļauj pat vairākus pulksteņus, un šajos gadījumos katrs pulkstenis rāda savu laiku. Citkārt viņa šos pulksteņa mehānismus it kā uzšķērž un mēģina saprast laika būtību, to pētīt”.
Izstādei Daina Auziņa izraudzījusies galvenokārt atpazīstamākos un slavenākos Līvijas Endzelīnas darbus, pa vidu iestarpinot arī vairākus pārsteigumus, to vidū, piemēram, ir mākslinieces dēla Imanta Zemzara portrets, kas līdz šim nekad nav bijis eksponēts, kā arī kompozīcija „Maija”, kas Latvijā nav redzēta 50 gadus, jo uzreiz pēc uzgleznošanas to iegādājās Lietuvas Mākslas muzejs.
Līvijas Endzelīnas darbu izstāde „Noslēpums” skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4.stāva izstāžu zālēs.
