Toms Treibergs: Pēdējo gadu laikā, pateicoties platformai "Latvian Literature", ir uzsākta, turpināta, arī realizēta latviešu literatūras tulkojumu pludināšana Eiropā, varbūt arī nedaudz tālākā pasaulē. Un arī ar ilustratoriem notiek kaut kas ļoti līdzīgs, proti, tīklojumu veidošana starptautiskā sadarbībā, meistardarbnīcu formātā. Gundega, pastāstiet, kā jūs esat tajā iesaistījusies un kādā ir bijusi jūsu līdzšinējā mijiedarbošanās šajā ilustratoru aroda salidojumā dažādās Eiropas un pasaules vietās?
Gundega Muzikante: Šis salidojums iegūst arvien plašākus mērogus. Prieks, ka arī latviešu ilustrācija iziet pasaulē. Ikreiz, kad kādā no pasaules pilsētām tiek atvērta latviešu ilustrāciju izstāde – šobrīd tas notiek Frankfurtes Centrālajā bibliotēkā, pirms tam Berlīnē un latviešu ilustrācijas ir ceļojušas tālu ceļu uz Dienvidkoreju –, ir arī tāda vēlme izstādi papildināt ar radošajām darbnīcām, jo tas ir labs veids tiem, kuri nāk izstādi skatīties, satikt māksliniekus un pašiem radoši padarboties šo ilustrāciju kontekstā. Es pirms pāris gadiem jau reiz vadīju meistardarbnīcas Londonā, kad tur bija izstāde "The Horse". Tagad šī izstāde ir atvērta Frankfurtes Centrālajā bibliotēkā un mums bija ļoti jaukas meistardarbnīcas divām dažādām vecuma grupām. Ar mazajiem bērniem, pirmskolēniem mēs veidojām lidojošus zirdziņus, kādi ir arī šajā izstādē un ar pieaugušajiem – tur jau mazliet nopietnāka mākslinieciskā izteiksme bija. Man prieks, ka tādas lietas notiek, un es domāju, ka tas viedo kontaktus un veido arī izpratni par latviešu ilustrāciju, par tēlainību, domāšanas veidu, kāds tai piemīt. Man šķiet, tā ir brīnišķīga, apsveicama "Latvian Literature" aktivitāte, par kuru gan tie, kuri raksta, gan tie, kuri zīmē, ir ļoti gandarīti.
Runājot gan par Ineses Paklones dzejoļu krājumu "Zvēru barošana", gan Juhani Pitsepa garstāstu "Ir mēness zelta kuģis" un par to pieeju, kā jūs nonākat pie grāmatas, kā pie, varbūt varētu teikt, arī cilvēka, jo literārais materiāls ir jāiepazīst, tas, iespējams, neatklājas uzreiz, bet ir kaut kādi pavērsieni, kas pašķir jums iespēju tikt vēl tālāk vai dziļāk, un tad arī, iespējams, noformējas tā vizualitāte. Lūdzu pastāstiet, kā jūs šķetināt tekstu; kurā brīdī tas sāk dot par sevi zīmes, ka tā būtu pareizā forma, pareizais veidols, kā to risināt vizuāli?
Grāmata ir tāds veselums, ko veido literārā valoda un vizuālā valoda, kā jau jūs teicāt. Es gadu gaitā esmu apzināti izkopusi spēju runāt dažādās vizuālās valodās, diezgan mērķtiecīgi pie tā strādājot. Jo grāmatu, kā mēs zinām, var izlasīt ļoti dažādi – tas var būt tēlains, fantāzijas pārpilns atainojums, simbolisks, dekoratīvs, var būt arī ļoti reālistisks, protams. Katrs literārais teksts prasa savu pieeju, atrast to, lai šīs abas valodas sabalsojas. Varbūt tās runā līdzīgās torņkārtās, varbūt kaut kur kontrastējot, kas arī var būt ļoti interesanti, bet kopumā tam jāveido harmonisku veselumu.
Kas ir tas, ar ko mākslinieks var darboties, ilustrāciju radot? Tie ir tēli, vide un noskaņa – trīs raksturlielumi, kas ilustrācijā izpaužas ne vienmēr visi reizē, bet kāds no tiem vienmēr.
Ir jāsaprot, kuri tad būs atslēgasvārdi, lai veidotu harmonisko veselumu ar grāmatas literāro kodolu. Ar Ineses Paklones "Zvēru barošanu" bija pavisam interesanti. Man raksturīgi dzīvniekus personificēt. Kad es izlasīju viņas brīnišķīgos dzejoļus, man rādījās dažādas interesantas ainas, piemēram, es biju uzzīmējusi tādu skici, kur ķengurs ir ar lietussargu, jo es iztēlojos apmēram tādus skatu: ķenguri dzīvo Austrālijā, tur lietus nelīst; tagad ķengurs spiests dzīvot Latvijā, un te šad un tad līst; un tad tāds skats, kā ķengurs lēkā pa pļaviņu ar lietussargu. Man likās ļoti amizanti. Vai arī, piemēram, roņi uzvalkos. Bet, kad es parādīju šīs skices Inesei Paklonei, viņa teica – nekādi ķenguri ar lietussargiem, tie ir reāli dzīvnieki zvērudārzā un tur visam ir jābūt kā dzīvē! Un tad es pievērsos tādam, ne gluži reālistiskam attēlojuma veidam, jo, protams, mākslinieks vienmēr meklē savu izteiksmi, bet es kārtīgi pētīju šos dzīvniekus.
Sapratu, ka tiešām nevajag nekādus lietussargus un uzvalkus, jo, iedziļinoties detaļās, kāda ir ķenguram kāja vai iguānai bārda, vai flamingo knābis, vai degunradža krunkainā āda – tur ir jau ir tik daudz interesantu formu un krāsu, un salikumu, ka cilvēka fantāzija netiek līdzi tam, ko daba jau ir radījusi.
Tā tapa ilustrācijas Ineses Paklones brīnišķīgajiem dzejoļiem. Visas šīs ilustrācijas ir papīrgriezuma tehnikā – tā, lai varētu tos dzīvnieciņus izgriezt. Es tā, mazliet it kā rotaļādamās, liku tos uz papīra un tie tika fotografēti, un tad parādījās ēniņas, kas tiem piešķir dzīvāku, telpiskāku noskaņu.
Līdzīgi ir arī Juhani Pitsepa grāmatā. Tur ir izmantoti esošie musturi, kas ir gan fotografēti, gan kaut kādas detaļas ņemtas no aplikāciju izgriezumiem, kas ir it kā jau esoši objekti, kādreiz fiksēti fotoveidolā, un tad jūs apdariniet to ar zīmējumu.
Juhani Pitsepa stāsts – smalks, skaudrs stāsts, kura pamātā ir dokumentalitāte. Te arī bija jāatrod tāda izpausme. Pie tam ir grūti salikt kopā tādas skarbas lietas kā zemūdeni vai kara lidmašīnu sabumbotas mājas un bērna pasaules izjūtu, ka bērns spēlējas veikalos un viņam ir mīļlācītis. Tātad bija jāsaliek kopā grūti savienojamas lietas un noskaņas un vienlaikus arī simboli, vispārinājumi, manuprāt, bija jāatrod. Jo no vienas puses tas ir reāls stāsts, atmiņu stāsts, bet [..] tajā laikā šis vēsturiskais notikums, bēgļi, karš, jūra likās kaut kas sens, kā teikai vai senam nostāstam līdzīgs. Tāpēc tas simbols, ka kareivis paņem līdzi dzimtenes zemi vai atmiņas par braucienu pāri jūrai tiek iemūžinātas akmens laivā. Tam visam bija jāpiešķir māksliniecisks un saturisks vispārinājums. Runājot par to, ka grāmatu veido tēls, vide un noskaņa, tad šajā grāmatā es gribēju darboties tieši ar noskaņu. Tāpēc
grāmatas sākumā ir bērnības siltais kolorīts ar zeltainu toni, kur meitene vēl ir savās mājās piejūras pilsētiņā; un tad pamazām grāmata sagriežas dramatiskākos toņos, kur ir nakts, vētra, jūra, skarbais ceļojums
apdraudējuma pilns, kur cilvēki ir zvejas laivās iesprostoti tumsā un neziņā. Protams, ka ilustrācija seko līdzi stāstam ar savu kolorītu un ritmiku…
…dažreiz arī atsvešinājumu, lai neparādītu visu tieši, bet tikai tādā nojaušanas formā.
Jā, dod tādu kā pavedienu šīm sajūtām.
