“Kā jau visiem tā vasara asociējas ar kaut ko bezrūpīgu, tīru, dzidru, gribas sauli un vienkārši gribas baudīt dzīvi. Piemēram, viens akvarelītis ir rīts, kur es gāju peldēties. Tas zilais ūdens un peld divi gulbji... Man liekas, tas ir traks sižets, bet neko skaidrāku un tīrāku es nevarēju iedomāties. Man liekās, tā ir tā vasara,” par saviem darbiem stāsta māksliniece.
“Vīna studijā” apskatāmie Kristīnas Keires akvareļi neesot viņai pati ierastākā tehnika. Pēdējo reizi ar akvareli strādājusi Mākslas akadēmijas studiju gados.
“Pēc ļoti daudziem gadiem es uzdrošinājos gleznot akvarelī, jo tā ir tāda sarežģīta tehnika, daudz lietu, kas ir tīri prakses lietas,” atzīst Keire.
Mākslinieces izjūtas par jūru akvarelī nemaz neesot bijušas plānotas. Taču, izejot māksliniekiem labi pazīstamo paškritikas un šaubu ceļu, Liepājas Karostas jūras mala tomēr skatāma maigajos ūdenskrāsu toņos. Jebkurš, kurš veicis kādu darbu savām rokām, sapratīs mākslinieces sacīto - ja neizdodas, viņa noskaišoties, ejot mežā un negribot nākt laukā. Un neskatoties uz to, ka Keires darbi atrodas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā, ka māksliniece piedalījusies prestižās izstādēs, plūkusi laurus konkursā "Gada glezna", paškritika un šaubas esot un paliekot katra mākslinieka uzticamākie pavadoņi.
“Tas ir normāli, jo tu nevari būt nepārtrauktās šaubās, tad tu nevari izdarīt neko vairāk. Bet pārliecība kā absolūta pārliecība par sevi arī nenoved pie rezultāta. Ja neesi paškritisks, tu nevari izvērtēt padarīto. Es pati gaidu to, lai būtu aktīvāka un drosmīgāka, un nebaidītos, nav viegls darbs rīkot kādu izstādi,” atzīst Keire.
Kristīnas Keires vasaras laika izjūtas akvareļos aizkavēs vasaru vīna studijā vēl līdz oktobra beigām.