Ģederts Eliass ir mākslinieks, par kuru interese, laikam ritot, aug. Bagāts un daudzveidīgs daiļradē, apveltīts ar spēcīgu, savrupu talantu un lielām darba spējām, viņš bija mākslinieks, kuru pazina un cienīja, no kura pat bijās, bet kura personība aizvien palikusi noslēpumā tīta. To noteica ne tikai sarežģītais laikmets, bet arī Eliasam piemītošais atturīgums un savrupība.
Ģederts auga ģimenē, kur vecāki darīja visu, lai nodrošinātu bērniem labu izglītību. Pēc pagastskolas beigšanas Ģ. Eliass mācījās Jelgavā Academia Petrina ģimnāzijā (1896–1897), bet 1898. gadā pārgāja uz Jelgavas reālskolu. Zīmēšanas skolotājs Kārlis Vīsners ievēroja zēna interesi par mākslu un mudināja viņu mācīties gleznošanu pie sava bijušā audzēkņa – jaunā, talantīgā gleznotāja Jāņa Valtera, kurš pēc studijām Pēterburgas Mākslas akadēmijā 1898. gadā Jelgavā bija atvēris savu studiju. 1902. gadā to sāka apmeklēt arī Ģ. Eliass. Pēc dažiem gadiem (1904) viņš mācības turpināja Vilhelma Purvīša privātstudijā Rīgā, bet no 1908. līdz 1913. gadam studēja Briseles Karaliskajā Mākslas akadēmijā.
Eliass regulāri apmeklēja arī Briseles muzejus, bet pēdējos studiju gados bieži brauca arī uz Parīzi, kur tolaik studēja māsa Maija. Brisele bija iemantojusi tēlniecības un rožu pilsētas slavu, bet Parīzē māksla bija uz katra soļa. Luvrā jaunā mākslinieka interesi jo īpaši piesaistīja Rubensa, Rembranta, F. Halsa u.c. darbi.
Vairāk nekā 1000 eļļas gleznu, simtiem akvareļu un pasteļu, tūkstošos skaitāmi zīmējumi, raksti par dažādiem mākslas jautājumiem – tāds ir Ģ. Eliasa atstātais radošais mantojums, ar kuru viņš ierakstījis spilgtas lappuses latviešu mākslas vēsturē.
Vēl viena svarīga Ģ. Eliasa darbības joma bija raksti periodikā par dažādiem mākslas jautājumiem 20. gadu sākumā un jo īpaši viņa darbs, vadot Vispārējās mākslas nodaļu Latviešu konversācijas vārdnīcas sagatavošanā no 1927. līdz 1940. gadam. Visos sējumos, izņemot 11., publicēti Ģ. Eliasa raksti par visdažādākajiem jautājumiem – par kristīgo, primitīvo un afrikāņu mākslu, baroku un klasicismu. Protams, viņa uzmanības lokā bija arī angļu, franču, dāņu, beļģu un itāļu māksla.
Ar viltotu pasi kabatā (būdams Ludvigs Teodors Lilau) uz Eiropu aizbrauca jauns revolucionārs, bet pēc 7 gadiem atgriezās akadēmiski izglītots gleznotājs, kuru erudīcijas dēļ kolēģi sauca par sava laika izglītotāko latviešu mākslinieku.
Eliass tiek uzlūkots par lauku žanra iedibinātāju latviešu glezniecībā. Ainas no dzimto „Zīlēnu” ikdienas ir diženākais, patiesākais tā laika latviešu lauku sētas un ļaužu tēlojums nacionālajā glezniecībā, jo viņa gleznās šī tēma pirmo reizi ieguva tik cildenu, filozofiski vispārinātu un episki izvērstu raksturu.
Viņa aktīvais laiks mākslā bija 20.–40. gadi. 50. gadu otrajā pusē Eliass daudz gleznoja pasteļus. Lielākoties tie bija ikdienas Jūrmalas braucienu laikā vilcienā nolūkotu interesantu cilvēku portreti. Šie darbi nebija paredzēti izstādēm, tos mākslinieks tikpat kā nevienam nerādīja.
Arī 60. gados Eliass turpināja gleznot. Tapa vairāki labi darbi, ar kuriem viņš piedalījās izstādēs. Mākslinieks strādāja, jo citādi neprata.
„Māksla Eliasam bija kā mūzika Bēthovenam, visos laikos viņa Diženā, Vienīgā un Iemīļotā Līgava, kurai viņš veltīja visu savu garo mūžu," - tā par mākslinieku teikusi viņa dzīvesbiedre Halīna Kairukštīte–Jaciniene, lietuviešu mākslas zinātniece.
Liepājas muzejā izstāde skatāma līdz 3. maijam, ieeja – bez maksas.
