Liba Mellere: Kara brūces sāp paaudzēm ilgi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Liepājas muzejā apskatāma “Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2018” pēdējā izstāde – norvēģietes Mariē Šēvoldas darbu ekspozīcija “Sajust tēva miegu”. Kā viss, ko Latvijas publika šogad varēja redzēt biennālē, šīs fotogrāfijas nepavisam nav vienkāršas – tām ir dziļa jēga un zemteksti.

Liepājas muzeja lielā zāle šķiet mazliet patukša – darbu ir salīdzinoši nedaudz. Centrā – milzīga fotogrāfija ar kokiem, kuru sīkie zariņi tā savijušies, ka, šķiet, vienu no otra nenodalīt. Zem tiem izdeguši samudžināti zāles stiebri. Tieši pie fotogrāfijas piestiprināta nodzeltējusi rokrakstā aprakstīta lapiņa, tinte mazliet izdzisusi. Žēl, ka nevar saprast – vēstule ir norvēģu valodā. 

Mariē iekļāvusi ekspozīcijā arī dažas fotogrāfijas, kuras uzņēmis viņas vectēvs 1945. gadā, tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām. Līdzās tai pašai mājai, kur tolaik dzīvoja vectēva, pēc tam tēva, bet tagad arī mākslinieces mazā ģimene. Un turpat ir arī Mariē fotogrāfijas, kuras viņa uzņēmusi tajās pašās vietās, bet jau 2016. gadā. Tas viss pamīšus ar trim video gleznām, kuras māksliniece uzņēmusi Aušvicā-Birkenavā, Osvencimā; no turienes viņas vectēvs brīnumainā kārtā atgriezies dzīvs.

Ne uzreiz var saprast, kas tie par kadriem, kas nomaina cits citu, tie rada nepatīkamu sajūtu. Pēc tam lasi darbu nosaukumus – izrādās, ka tas ir Aušvicas 11. bloks.

Pienākot vēlreiz, redzams, jā, kaut kādi dēļi. Sienas? Nāras? Un krāsa mainās, pakāpeniski pārejot no pelnu pelēkas uz tumšsarkanu.

Ar visiem darbiem Mariē cenšas radīt telpu refleksijām un pārdomām par traumām, piemiņu un sapņiem, kas nereti turpinās vairāku paaudžu garumā. Viņa uzdod jautājumu – kā iepriekšējo paaudžu pieredze ietekmē mūs šodien un vai mēs to apzināmies?

Vēl viena izstādes daļa saucas “Personīgi”, un Mariē to radījusi 2011.gadā. Balti stabiņi, pie katra – koka kastīte. Tur, zem stikla – kukaiņi. Tie kustas… Nē, Mariē nav nolēmusi nabaga taurenīšus, sienāzīšus un vaboles mūža ieslodzījumam. Tas ir video. Bet, “ko gribēja pateikt autore”, katrs var piedomāt pats. Publika staigāja pa zāli lēnām, ilgi kavējoties pie katra objekta.

Izstādes atklāšanā Liepājas Kultūras pārvaldes vadītājs Juris Jirgens atzina, ka viņam paaudžu piemiņas tēma kļuvusi ļoti personīga, un viņš nebaidās, ka varētu tikt uzskatīts par sentimentālu.

"Man tās ir tieši vectēva mājas. No vienas puses, daudziem no mums tās nozīmē laimīgu bērnību. Bet ir arī otra puse. Vienu no vectēviem es neesmu saticis un viņa mājas neesmu redzējis. Precīzāk sakot – esmu redzējis pirmskara fotogrāfijās – tā bija liela, skaista saimniecība. Vectēvs un vecmāmiņa pabeidza būvēt šo māju 1941. gada sākumā, bet jūnijā viņus izsūtīja. Pēc tam tajā vietā gāja frontes līnija, un no mājas nekas pāri nepalika. Bija arī otrs vectēvs, kura mājās mēs ar brālēniem un māsīcām mēdzām ilgi ciemoties, viņš man asociējas ar dzīves gudrību. Un, lūk, šī pirmā vectēva māja liek aizdomāties par to, cik ilgi un smagi cilvēki strādāja, bet vienā naktī visu zaudēja… Domāju, ka katram liepājniekam šajā izstādē būs savas atmiņas," uzskata Jirgens.

Mariē Šēvolda

Mariē Šēvolda (Marie Sjøvold, 1982) ir norvēģu māksliniece, kas rada darbus foto, video un foto grāmatu formā. Viņas interese par fotogrāfiju sākās jau agrā bērnībā. Pēc fotogrāfijas studijām Oslo māksliniece pārcēlās uz Berlīni, kur īstenoja dažādus mākslas projektus un rīkoja personālizstādes, paralēli strādājot par foto žurnālisti un darba uzdevumos ceļojot pa dažādām pasaules valstīm.

Šēvolda arī publicējusi divas foto grāmatas izdevniecībā “Journal Forlag” un četras pašizdotas foto grāmatas. Viņas darbi izstādīti daudzās izstāžu zālēs visā pasaulē – “Deichtorhallen” Hamburgā, “Calouste Gulbenkian” Parīzē, “Fotografisk Centre” Kopenhāgenā, Nobela Miera centrā Oslo u.c. 2012. gadā mākslinieces saņēma Eiropas Fotoizstāžu balvu.

"Tas ir ļoti emocionāli un aizkustinoši," Mariē Šēvoldas balss nodreb. "Šī izstāde

ir ļoti personīgs stāsts, kas saistīts ar manu vectēvu. Taču tas ir jāstāsta, jo tas nav tikai personīgs, šī pieredze un šī sāpe ir daudziem cilvēkiem.

Un, lūk, tieši tās jūtas, par kurām stāstīja Juris, ir iemesls, kāpēc par to ir jārunā. Kad vectētiņš atgriezās pēc Otrā pasaules kara, viņam nebija ne laika, ne piemērotas iespējas pastāstīt par pārdzīvoto.

Viņš visu glabāja sevī, un faktiski viņa pieredze, jūtas izrādījās zudušas, jo viņš tās nenodeva nākamajai paaudzei.

Izstāde stāsta par šo pieredzi un dod iespēju apmeklētājiem aizdomāties par to savas ģimenes vēstures kontekstā. Man nebija lemts satikt savu vectēvu, bet esmu runājusi ar viņa draugu, kas kopā ar viņu bija Osvencimā. Šis draugs, vārdā Аlfs, par pārdzīvoto klusēja 45 gadus!

Bet pēc tam nolēma, ka ar to jādalās, lai cilvēki zinātu un šī baisā pieredze nezustu. Šajā izstādē esmu apzināti savienojusi mūsdienas ar pagātni. Un aizbraucu uz Osvencimu, lai redzētu, kā tā izskatās pašlaik."

Izstādes kuratore Inga Brūvere atgādināja, ka Rīgas Fotogrāfijas biennāle pirmo reizi notika 2016. gadā, un norādīja, ka šoreiz, Latvijas simtgades gadā, ticis nolemts nekoncentrēties tikai uz galvaspilsētu, bet doties arī uz reģioniem. Kopš pavasara izstādes notikušas dažādās Latvijas pilsētās, bet noslēguma akords valstij zīmīgā mēnesī izskan Liepājā.

Izstāde “Sajust tēva miegu” apskatāma Liepājas muzejā līdz 2.decembrim.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti