Vēl septembrī apskatāma mākslinieka Ata Jākobsona gleznu izstāde Padures muižā – tā atrodas netālu no Kuldīgas. Šovasar mākslinieks tajā bija iekārtojis darbnīcu, uz kuru viņš vēl turpina braukt un turpina arī papildināt izstādi ar jaunam gleznām un scenogrāfijas elementiem. Atis Jākobsons Latvijas Radio raidījumā "Augstāk par zemi" stāsta, ka jau sākotnēji meklējis muižu, kurā pašam iekārtot izstādi un Padures neremontētās telpas uzrunājušas ar savu autentiskumu, katrā telpā bija iespēja radīt savu atšķirīgu noskaņu un radīt sajūtu, ka gleznas tur dzīvo jau vairāk nekā simts gadus:
"Es gribēju izvairīties no sajūtas, ka izliek darbus galerijā ar baltām sienam un pēc mēneša novāc."
Atis Jākobsons Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvis maģistra grādu glezniecībā, strādājis arī ar video un instalāciju. Taču šai izstādē Padures muižā viņš darbojas kā scenogrāfs, pārveidojot savai mākslai piemērotā veidā visu muižu, kuras telpas pašas par sevi ir ļoti gleznieciskas. Pirms gada Padures muižā notika galerijas "Alma" rīkotā laikmetīgās mākslas izstāde, no kuras muižā aizkavējušies mākslinieku Reiņa un Kristas Dzudzilo apaļie spoguļi, kas bija daļa no darba "Tu mani padarīji par stiklu". Spoguļu klātbūtne muižā pēc Dzudzilo ieceres atgādināja par trauslo robežu starp realitāti un domu, bet šovasar tajos Ata Jākobsona gleznotie citplanētieši atkārtojas atspulgos un izskatās sevišķi iespaidīgi. Par daļu no izstādes scenogrāfijas kalpo arī ziedi – to vērošana vienmēr bijusi ļoti būtiska Jākobsona daiļradē.
Šī nav pirmā reize, kad māksliniekam ir bijusi šāda nepieciešamība veidot dialogu ar telpu, radīt vidi mākslas darba notikšanai. Vēl viens piemērs, kā padarīt kādu ēku sabiedrībai atvērtu, iedot saturu un dvēseli, ielaižot tajā mākslu, ir Liepājas Karostas ūdenstornis, kur pagājušajā gadā Jākobsonam tika piešķirta rezidence. Pēc ierašanās Karostā, torņa telpas ar savu enerģiju un vēsturisko saturu strauji lika mainīt Ata Jākosona ieceres par izstādi – lielāko daļu rezidences laika viņš pavadījis strādājot ar telpas atmosfēru, meklējot senus priekšmetus Liepājas antikvariātos, piemēram, stikla ūdens traukus, kas mākslinieka uztverē ir harmonizējošs un attīrošs simbols. Paralēli viņš daudz strādāja arī audumiem, kurus pats krāsoja ar dabīgas izcelsmes krāsvielām. "Mani fascinē vienkārši krītošs puscaurspīdīgs audums, jo manā pieredzē plāns audums spēj notvert vieglās gaisa plūsmas, kuras ar ķermeni mēs nepamanām [..] Torņa pieredze bija gaismas manifestācija, tornim bija 8 logi, bet stikla vietā, tajos ir stikla paneļi, līdz ar to es neredzu, kas ir aiz loga. Bija ļoti mistiska sajūta, reizēm man šķita, ka es esmu mūks klosterī, nenoteiktā gadsimtā un reģionā," stāsta mākslinieks.
"Pēdējo trīs gadu laikā mākslinieks Atis Jākobsons radījis tādu kā cilvēku un priekšmetu portretējumu dienasgrāmatu, kurā ietverta skatīšanās jēga. Nekas netiek pateikts priekšā, jo pārlaicīgu emociju klātbūtnē vārdi nereti zaudē savu nozīmi.
[..] Jākobsona gleznotie cilvēki jeb būtnes dzīvo ārpus konteksta, viņus apņem transcendentāls miers un gaisma. Tēlu tiešums nav uzmācīgs, bet gan meklējošs un hipnotisks. Arī priekšmetu klusās dabas ir portretējošas," teikts Padures muižā skatāmās izstādes aprakstā. Tajā mākslinieks kluso dabu no angļu valodas "still life" iztulkojis kā lēno dzīvi. "Kaut kādā ziņā caur to vērojumu es kļūstu par to, ko es vēroju, tādā ziņā tā ir tā lēnā dzīve, jo kluso dabu tā, kā es gribu uzgleznot, nevar ātri," skaidro Jākobsons.
Izstādē Padures muižā ir gan ziedu gleznojumi, gan Liepājas ūdenstornī tapušās klusās dabas, taču pamatā tie ir portreti. Izstāde jau nominēta prestižajai Purvīša balvai. Iepriekšējo reizi Atis Jākobsons Purvīša balvai nominēts tika par kardināli atšķirīgiem darbiem – par 2015. gada izstādi "Tumšā matērija". Ar to viņš esot pievērsies lielo patiesību meklējumiem un devies prom no klasiskās glezniecības un akadēmiskās izglītības, taču pats atzīst, ka dzīvē viss ir ciklisks un nu sajutis vēlmi atgriezties pie cilvēcīgā. Viņu joprojām fascinē cilvēks ar savām emocionālajam un fizionomiskajām niansēm, kuras var pētīt stundām. Portretos redzami tēli, kurus iedvesmojuši ceļojumos satikti cilvēki un tajos miksēts dzīva modeļa vērojums, fotogrāfijās iemūžināti vaibsti un iedomu tēli. Autoru uzrunā sejas, no kurām staro viedums un kurās saskatāms kas ļoti vēsturisks, kaut kas, kas nes universālu ģenētisko kodu.
"Tas, ko es meklēju savos darbos un arī dzīvē ir tāda pārpasaulīga, sakrāla sajūta. Man ir ļoti būtiski to ienest telpā ap sevi," uzsver mākslinieks.
Lai pētītu cilvēku sejas, mēģināts izmantot arī mūsdienu telefonu foto kameras ar augstu izšķirtspēju, taču mākslinieks atzīst, ka fotogrāfija esot par ātru un īsu. Tehnoloģijām piemītot zināms bezdvēsiliskums un aparāti nespēj izmērīt viņu interesējošā cilvēka dvēseli un būtību.
"Ir lietas, ko nevar izskaidrot ar vārdiem, bet var pieredzēt. Es meklēju veidu, kā to attēlot. [..] Pieredze ir universāla un pieejama visiem. Ir skaidrības mirkļi, kuros sajūt to pasaules skaistumu un skaudrumu, arī garšīgumu, kaut ko, kas liek gribēt dzīvot. Tam var iedot formu un skaņu," tā skaidro Jākobsons, kurš gleznojot cenšas izzināt pasauli.
Ata Jākobsona izstāde Padures muižā apskatāma līdz 21. septembrim.
