Kustība ir tas, kas interesējis un joprojām interesē šīs leģendārās izstādes trīs māksliniekus – Valdi Celmu, Arturu Riņķi un Anduli Krūmiņu. Pašlaik Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā skatāma šai zīmīgajai izstādei veltīta ekspozīcija.
“Ir lietas, kas mūsu vēsturē kā magnēts pievilina. Šī izstāde ir kā magnēts pētniekiem – noskaidrot kaut ko vairāk. Šī ir tā, bez kuras pieminēšanas nevar iztikt," tā par izstādi "Forma. Krāsa. Dinamika”, kam bijusi paliekoša un pētniekus joprojām interesējoša nozīme, saka Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Irēna Bužinska.
Atgādinot par leģendārās izstādes 40. gadskārtu, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja 3. stāvā iekārtota neliela ekspozīcija. Kā izrādās, liecību par šo 1978./79. gadu mijā sarīkoto izstādi nav daudz, tomēr izdevies atrast pat izstādes plānu, un ir fotogrāfijas, no kurām var gūt priekšstatu, kā toreiz darbi eksponēti.
"Savā laikā, kad izstāde notika, bija izdots maziņš buklets, bet tas, kas redzams reprodukcijās līdzās recenzijām vai aprakstiem par šo izstādi, ir atkal kaut kas cits. Valdis Celms, viens no izstādes māksliniekiem, atrada mājās plānu, kas ieviesa skaidrību. Apzinot publikācijas un apkopojot nedaudzos foto attēlus, izkristalizējās apjoms, kas bijis izstādē," skaidro Bužinska.
Ierasts, ka, runājot par šo izstādi, piemin tikai kinētisko mākslu, bet izstāde bija ar plašāku skatījumu, domājot par vides un cilvēka attiecībām, par mākslīgās un dabiskās vides attiecībām, par utopiskiem projektiem.
Tagad izstādē skatītājiem iespēja iepazīties ar atsevišķu darbu skicēm un fotomontāžām. Arī ar izstādes plānu, kas glabājies pie Valda Celma.
"Tā bija praktiska nepieciešamība, pirmkārt, plānam bija uzmetums, lai, paši reiz vienojušies, varam mērķtiecīgi darboties. Otrkārt, tik daudz sapratām, ka vajag pierakstus, lai paši varam atcerēties, kas īsti bija," atzīst Valdis Celms.
Izstādes katalogā ir pieminēti kinētiskie darbi, un Celms norāda, ka tas bijis apzināti veidots, lai būtu pierādījumi tam, kas noticis, lai nebūtu tikai stāsti. Taču bijuši arī citi darbi, kas tajā brīdī nav šķituši tik aizsargājami.
Valdis Celms, Arturs Riņķis un Andulis Krūmiņš dizaina terminu izprata ļoti plaši. Arturs Riņķis dalās ar tā laika sajūtu – viņi bijuši pārliecināti, ka ir aizsācēji jaunai virzībai mākslā, ka būs sekotāji.
"Domājām, ka ies plašumā un mēs rīkosim vēl tādas izstādes arī ārtelpā. Diemžēl viss ar mums arī apstājās līdz pat šai dienai," norāda Arturs Riņķis.
"Izstāde man atmiņā palikusi kā interesantu eksperimentu iespēja. Man idejas rodas zibenīgi, daudzas no tām arī realizēju. (..) Darbā EMO ar paškonstruētu projekcijas iekārtu pirmo reizi mēģināju parādīt savas idejas un sajūtas, kā es redzu skaņu un mūziku. Ar projekcijas iekārtu pirmo reizi rādīju abstraktu tēlu kustību saskaņā ar mūziku," turpina Riņķis.
Viņš atzīst, ka tajā laikā izstāde likusies kā novitāte. Kolēģi atklāj, ka Andulis ... darbojās ar ūdeni un optiskām ilūzijām. Viņam bija viens ārpus laika pastāvošs darbs. Viņš arī parādīja sava organizatora un praktiķa spējas, kad taisījām kopīgo darbu – kinētisko vidi "Pasaule".
"Es domāju, tieši tāpēc, ka daudzas lietas nevarēja darīt, cilvēki iemanījās aizliegumiem un ierobežojumiem tikt pāri," laiku, kad notika izstāde, raksturo Bužinska.
"Valdim ir saglabājusies atsauksmju grāmata, kur ir divas domas, ka tas ir pārsteigums un šādas lietas gribas redzēt pilsētā."
Māksliniekiem bija projekti, kā tālāk tos īstenot lielākos mērogos, dažādu iemeslu dēļ daudz kas palika nerealizēts. No realizētām lietām ir vērts pieminēt mobili "Sakta" kādreizējā viesnīcā "Latvija". Daudz gājis bojā, piemēram, milzīgā kinētiskā glezniecības siena "Dziesma", kas bija bāra noformējums šajā pašā viesnīcā, bet ko iznīcināja, pārbūvējot viesnīcu “Latvija”.
Šī izstāde atgādina vairākus momentus, gan pašu leģendāro izstādi pirms 40 gadiem, gan liek pārdomāt par turpinājumu. Voldemārs Johansons ir viens no māksliniekiem, kas turpina darboties šajā jomā, taču jau ar jaunām tehnoloģijām. Savukārt Arturs Riņķis un Valdis Celms atklāj, kas viņus tolaik interesēja mākslā.
"Kustība, protams. Līdz mums un arī mūsu laikā māksla bija statiska. Kustība mani vilināja (..) Kinētisms jeb kustība mani joprojām neatlaiž,
esmu izveidojis mākslas dārzu "Nekurienes vidū", kur ir ir kinētiskie un arī vides objekti," atklāj Riņķis.
Riņķis arī atgādina, ka visus kinētiskos risinājumus savulaik mākslinieki veidojoši ar analogo tehnoloģiju palīdzību, jo datoru vēl nebija.
"Man tā lieta iesākās vēl akadēmijā studiju gados. Daļēji tas bija saistīts ar dizaina koncepcijām vispār. (..) Es eksperimentēju ar foto rastriem un nonācu līdz nepieciešamībai fiksēt optiskās ilūzijas dažādas kustību stadijās. Tad aptvēru, kā tas mani aizved līdz reālai kustībai reālos telpiskos objektos. Diplomdarba tēma bija saistīta ar cilvēka redzes fenomeniem," bilst Celms.
Izstāde ar laika dimensiju – tā par būtisku notikumu Latvijas mākslā 20. gadsimta otrajā pusē sakām šodien. Ekspozīcija, kas veltīta leģendārajai izstādei "Forma. Krāsa. Dinamika 40.”, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā skatāma līdz 17. februārim.
