Citi raidījumi

Ukraiņu tautas dzejnieka Tarasa Ševčenko dzejolis "Novēlējums"

Diena sākusies

Lielā brīvība. Par folkloras festivālu "Baltica" diskutē Māra Mellēna un Lauma Bērza

Tikšanās ar mākslinieci Daigu Grantiņu "Lauka telpā"

Ļauties materiālam. Saruna ar mākslinieci Daigu Grantiņu «Lauka telpā»

Mākslas muzejā "Rīgas Birža" līdz 31. jūlijam skatāma līdz šim lielākā starptautiski atzītās latviešu mākslinieces Daigas Grantiņas personālizstāde Latvijā – "Lauka telpa", kas veidota sadarbībā ar "Kim?" Laikmetīgās mākslas centru.

Daiga Grantiņa dzimusi Saldū, studējusi Hamburgā un Vīnē, dzīvo un strādā Parīzē. Nozīmīgāko personālizstāžu vidū: "Atem, Lehm" galerijā GAMeC (Bergamo, Itālija, 2021), "What Eats Around Itself" Jaunajā muzejā (New Museum, Ņujorka, ASV, 2020), "Saules suns" 58. Venēcijas biennālē (Latvijas paviljons, Venēcija, Itālija, 2019), "TOLL" Tokijas pilī (Palais de Tokyo, Parīze, Francija, 2018).

Neparasta, brīnumaina, trausli gaisīga un saturiski blīvi piesātināta ir Daigas Grantiņas darbu pasaule izstādē, kuras atklāšanā ar īpaši radītu skaņu ainavu iesaistījās arī poļu komponists Rafaels Roginskis.

Inta Zēgnere ar mākslinieci tikās vēl pirms izstādes "Lauka telpa" atklāšanas, kad tā tika vēl iekārtota, pārbīdītas stalažas un uzstādītas gaismas, un autores darbi, it kā nedaudz kautrīgi paslēpušies no vispārējās uzmanības, lēnām aprada ar savu vietu lielajā izstāžu zālē.

Inta Zēgnere: Daiga, esmu ļoti priecīga tevi sastapt Rīgā. Šobrīd notiek tavas jaunās izstādes iekārtošana. Kāda ir sajūta, kad viss ir procesā?

Daiga Grantiņa: Šo sajūtu tagad tik konkrēti aptvert vēl nevar, bet sapratu, ka ar šo izstādi kaut kas ir citādi, jo iekšējās un ārējās kustības sanāk kopā kā mezglā. Man šķita, ka man jāveido tas, kas šo mezglu savelk gan manos darbos, gan manā saiknē ar Latviju un savu dzīves taku. Nedaudz sanāca atskatīties arī uz to, ko esmu darījusi līdz šim. Savā darbā svarīgākos brīžus sasaistu ar to, ka šo perspektīvu gribētu atvērt nākamajam solim.

Šobrīd atrodamies darba procesā – viss top, apkārt ir trokšņi, bet vienu darbu es tomēr atpazīstu – torni no ekspozīcijas "Saules suns" Venēcijas biennālē, kas tagad atrodas izstādes centrā. Kāpēc tieši šis darbs?

Arī Venēcijā ideja bija, ka ir enerģētiskie centri, bet skulptūrai kā tādai centrs ir veidots no tā, kas tai ir apkārt. Tā ir centrā, bet tiek veidota no tā, ar ko saskaras. Tas, ka viens darbs ir centrā, nav man raksturīgi. Es izvairos no tādas centrālās idejas, bet šajā ļoti klasiskajā arhitektūrā (un manā pieredzē šāda arhitektūra ir pirmoreiz), es vēlējos savu kolonnu ievest telpā. Pati telpa ir veidota no kolonnām, tāpēc es gribēju savu kolonnu vispirms nostādīt, un no tās tad izriet pārējā kompozīcija.

Esmu pārliecināta, ka tie laimīgie, kas pagājušogad Bergamo varēja skatīt tavu darbu izstādi, arī pieredzēja to, ka tava instalācija kopā ar telpu arī veido mākslas darbu. Šī ir diezgan grandioza telpa, un tas nozīmē, ka ir jātop arī tādam skatījumam.

Izstādes nosaukums ir "Lauka telpa". Man bija svarīgi, ka tas ir kaut kas ārējs, ar ko var rezonēt – ka telpa nav noslēpta un tā ar šīm kolonnām varētu turpināties bezgalībā. Tajā pašā laikā, tev pašam šī telpa ir aktīvi jāveido. Tas nozīmē, ka "Lauka telpa" vairāk ir tāda kā iekšējā telpa, kā šo skatu pašam veidot. Tā es arī strādāju, tā man norit viss kreatīvais process – sastāvdaļa ir tas leņķis, vai nu tuvums, vai nu atstarpe, un arī viss, kas saistīts ar to, ko mēs neredzam, kas arī piedalās tajā pašā bildē vai skatu veidošanā.

Daiga Grantiņa

Līdzīgi kā mūzikā, kur katrs veido savus pārdzīvojumus, kas ir atkarīgi no daudziem faktoriem. Te ir tāpat, jo no šī viena veseluma veidojas daudzi mākslas darbi, māksla pati turpina sevi vairot. Tā tas bija arī ar "Saules suni", kad atkarībā no leņķa, kādā nostājies, tu ieraugi atsevišķu mākslas darbu.

Tas, manuprāt, ir atkarīgs no kultūras vides un tā, kādā veidā mēs uztveram to, kas ir pilns un kas ir tukšs. Mūsu kultūras tradīcijā varbūt ir pieņemts, ka mēs redzam to, kas veido to pozitīvo. Skulptūra ir ideālā forma, ar kuru trenēt šo izjūtu, kas iekļauj visu, kas nav materiāls, kas dod tukšumam telpu. Tas nav atdalāms process. Varbūt tā ir mākslas daba kā tāda, jo atkarībā no sabiedrības, laika un visiem citiem apstākļiem tiek veidots tas tukšums, kas tiek piepildīts ar to, kas veido kultūras vidi sabiedrības vidū. Telpa ir tā plašākā rezonanse, kas man ir galvenais materiāls.

Neatceros precīzi, tā laikam bija Inga Lāce, kas toreiz Venēcijā teica, ka Daiga Grantiņa gaismu pārvērš par skulptūru. Man gribētos sacīt, ka ne tikai par skulptūru, jo gaisma ir ļoti svarīgs spēlētājs visā šajā procesā. Arī šeit tik skaisti vērot, kā gaisma pa lielajiem logiem iespīd telpā. Acīmredzot arī tas tev ir svarīgi, jo toreiz pat viena siena tika nojaukta un Latvijas paviljonā tika atsegts vēsturiskais logs, lai ienāktu gaisma. Arī šeit visi logi ir plaši vaļā. Arī tā bija tava ideja?

Jā, tas bija konkrēts priekšlikums. Sagadījās tā, ka tieši atjaunoja logus. Kontakts ar ārpasauli man ir svarīgs. Mēs paši veidojam to iekšējo telpu – tās nav vienkārši baltās sienas, kas mums dod sajūtu, ka māksla notiek. Lēmums strādāt ar gaismu bija, lai saprastu, ka arī tas ir materiāls, kaut kas, ko mēs paši aktīvi veidojam. Arī izstādē Bergamo tas man bija ļoti svarīgs brīdis, jo es strādāju ar spalvām, kurām ir tāda kvalitāte, ka tās maina savu krāsu. Katrai spalvai ir sava aktīva veidošana. Tām ir kristāla struktūra, ar ko tā ir spējīga pārvērst gaismu, un tas atstāja lielu iespaidu uz mani un to, kā uztveru krāsas. Kaut kas pārvērtās, un es sapratu, ka ēna ir tā zeme, uz kuras varu projektu attīstīt. Te ir daži darbi, piemēram, tas, kas ir kā tāds saules pulkstenis – tur es lietoju to pašu audumu, uz kura Itālijā spalviņas spraudu, bet mugurkauls ir ēna. Ēna ir visas krāsas kopā. Bergamo projektā mana ideja par krāsām mainījās.

Kādu laiku skaita šis saules pulkstenis?

Krāsas laiku – kā varētu izprast laiku caur krāsām. Vai krāsai ir spēja mums dot savu mērogu, un kuras telpas tā skar ar savu mērogu.

Atgriežoties pie telpas, māksliniekam ienākot telpā, jāsaprot, kā darbi rezonēs, kā tie kopā ar telpu veidos jaunu mākslas darbu. Šī telpa, manuprāt, nemaz nav vienkārša. Kad tu iegāji tajā, saprotot, ka tev šeit būs izstāde, kā to sāki risināt? Šī telpa tevi rosināja vai tomēr ierobežoja?

Tai ir savs tilpums, sava struktūra, bet arī savs laiks. Tas nozīmē, ka tas ir kultūras monuments, un es nevaru ar to apieties kā ar praktisku telpu. Tā vairāk ir rezonanses telpa. Es sāku pavisam mazā mērogā, kā es to vienmēr daru. Tā es gandrīz vienmēr veidoju savas izstādes. Šai telpai īpaša kvalitāte ir tā, ka no vienas puses tā ir ļoti metriska, bet tajā ir iespējama arī pavisam neparedzama kustība. Te augšā ir pulkstenis, kas mēra vēju, un manai idejai par gaisa kustībām tas ir svarīgi.

Daigas Grantiņas izstāde "Lauka telpa" muzejā "Rīgas Birža"

Pretējā pusē no saules pulksteņa ieraugām darbu, kurš man ar savu maigumu ļoti patīk.

Šis ir darbs, kuru uzskatu par savu vistuvāko pašportretu. Tā ir mākoņu sieviete. Viņai ir sava veida atlējuma tehnika, kuru atklāju, eksperimentējot ar putām. Jau runājām par pilnumu un tukšumu – šis ir tāds vidusceļš, kur nav ne viens, ne otrs. Kā tāda membrāna, kas regulē iekšējo un ārējo formu. Man liekas, tas ļoti saistās ar mākoņiem. Es dzīvoju Parīzē, ļoti urbānā vidē, kur mans tuvākais kontakts ar dabu ir mākoņi. Mākoņiem ir tāda simbolika, kas ļoti saistās ar kreatīvo procesu – tas arī ir kaut kas tāds, ko mēs īsti nevaram izmērīt, kāpēc mūs mākslas darbs skar vai kāpēc mūzika ar mums rezonē. Mākoņiem ir sava gudrība, kuru mēs varam pārnest kreativitātē. Tā mainās, tā veidojas pati no sevis. Mēs varam tikai piedalīties tajā, jo, ja mēs mēģinām mākoni konstruēt, tas nenotiks. Man svarīgs brīdis bija, skolā esot, redzēt Džona Konstebla darbus – viņš ir angļu gleznotājs, kas mēģināja konstruēt mākoņus. Viņš nonāca risinājuma, ka krāsu izmantoja kā vielu, kas viņam saistās ar mākoņiem. Šī brīvība deva to, ka viņš varēja saredzēt ne tikai mākoņos, bet arī citās vielās mākoņu potenciālu. Tā, man liekas, ir tā mākoņu sieviete – saredzēt mākoņu potenciālu arī sevī.

Šeit katrs darbs saspēlējas ar otru, visa telpa spēlē savu spēli, gaisma iesaistās ar savu vēstījumu un arī tas, ko mēs redzam ārpusē. Bet kuri darbi ir tapuši speciāli "Rīgas Biržai"?

Angļu valodā saka site specific – vietas specifika. Es strādāju tā, ka man tas ir kaut kur pakausī. Tas nav kaut kas, ko pielietoju. Nav tā, ka tas darbs ir tikai tajā rāmī. Tas ir tas, kas atšķiras no instalācijas – es savu darbu uzskatu par skulptūru, bet tā nav saistīta ar ideju par objektu, tas nav kaut kas noslēgts, ko var nolikt tur vai tur. Skulptūra sevī iekļauj visu potenciālu, kas tai ir apkārt. Tā vairāk ir konfrontācija ar sevis pašas kultūru un kultūras telpu, kā es veidoju savu valodu. Tas ir tas ļoti specifiskais brīdis, kuru es plānoju turpināt. Tagad te ir izstādīti divpadsmit darbi, bet man šķiet, ka divdesmit četri varētu būt tas skaits, ar ko viss noslēdzas.

24 jau varētu būt nākamais projekts?

Jā, katrs projekts vienmēr ir sākums nākamajam.

Daiga Grantiņa

Kurš ir pats jaunākais?

Mākoņu sieviete ir piedzimusi samērā nesen. Tas, ka viņa ir saistīta ar zemi caur spoguli, man pašai ir kaut kas pavisam pārsteidzošs. Tas radās pirms mēneša. Jau iepriekš izstādīti ir tikai trīs darbi, viss pārējais ir procesā no apmēram pēdējiem sešiem mēnešiem. Man pašlaik ir ļoti intensīva darba fāze, kad jūtu, ka esmu labā vietā un gribu to pabeigt, un pašlaik tas ir iespējams. Sekoju darbam, neko nelemju pati – tikai dodu iespēju darbam izpausties, lai tas ietu pasaulē. Un tas man sagādā ļoti lielu prieku.

Vēl kāds no darbiem izstādē uzmirdz oranžās krāsās un arī sasaucas ar ģeometriskajām figūrām.

Tas ir darbs, kur es strādāju ar audumu. Tas ir ļoti līdzīgs darbiem no koka – šis tiek pacelts horizontālā dimensijā, bet tie – vertikālā, kur tas lokās kā grāmata. Agrāk grāmatas taisīja no koka, sasienot koka plāksnes, un tas man ir ļoti svarīgs aspekts, ka tā ir mana grāmata. Darbs ir tā kā pacelts, veido tādu kā pajumti, kur mēs varam atrast savu patvērumu.

Ielūgumā un arī preses relīzē arī veidojas šī ģeometriskā forma. Cik interesanti, ka tajā iezīmējas centrs, kurš ir trausls, jo šī forma visu laiku balansē. Ko ar to gribēji pateikt, vai tā ir kāda rezonanse ar laiku, kādā mēs dzīvojam? Arī mūsu pasaules centrs ir kļuvis ļoti trausls, un visu laiku ir jāmēģina atrast balansu.

Ir jāpārdomā ideja par centru – tā ir kustība, kas veido centru, bet tā pati var pārvietoties un iekļaut citas kustības. Es to vairāk redzu nevis kā tādu kolonnu, kas ir centrs, ap kuru mums jākustas un kurš nosaka mūsu kustības, bet tā ir spēja veidot centru caur kopīgu kustību. Tas mani interesē vairāk nekā konstatēt centru.

Daigas Grantiņas izstāde "Lauka telpa" muzejā "Rīgas Birža"

Tas ir ļoti simboliski.

Jā, ir brīži, kas ir simboliski, un es nemēģinu no tiem izvairīties. Piemēram, olas – ja es redzu, ka tās ir vajadzīgas tajā vietā, tad tur arī ir tās olas, un es esmu ar mieru viņas tā nosaukt.

Vai ir vēl kāds darbs, kuru tu pati gribētu mazliet raksturot?

 Jā, ir darbs, kurš atšķiras no pārējiem arī ar to, kā es to veidoju. Tas tapa samērā spontāni, pēdējās dienās instalācijas laikā Bergamo izstādē. Šim muzejam ir iekšējais pagalms. Tajā ielidoja putns, un viņš bija ieradies tur mirt. Viņam nekā nevarēja palīdzēt. Viņš pienāca tieši pie logiem, kur mēs strādājām, un man tas darbs ar spalvām bija ļoti intensīvs. Man bija sajūta, ka šajā brīdī notiek kaut kas, kas saskaras ar šo darbu. Tajā brīdī es viņu pavadīju. Domāju, kā es varu to uzņemt, kā pārvērst. Tas saskaras ar to brīdi, kad kaut kas pāriet no vienas būtnes uz otru. Sevišķi putniem ir saskarsme ar divām pasaulēm. Piemēram, Peru senajā kultūrā, pirms bija audumi, viņi tepiķus veidoja no spalvām un tajos tina mirušos, lai viņiem būtu vieglāk tikt otrā pasaulē. Šos darbus darot, es to nemaz nezināju. Bet tas viss sasaucās ar to, kas notika Bergamo pirms diviem gadiem. Tas projekts bija ļoti intensīvs tādā ziņā, ka es ļoti daudz izjutu saskarsmi ar nāvi, ar to, kā tā varētu mainīties un ko mēs varētu mācīties no putniem.

Atklāšanas laikā būs kaut kas jau ilgu laiku iecerēts – es ļoti vēlējos sadarboties ar to muzikālo sfēru, un es atradu poļu komponistu Rafaelu Roginski, kas bija kā tāds crush. Es sapratu, ka viņa mūzika ļoti rezonē ar manu skulpturālo ideju. Ar viņu sazinājos, mēs runājām pa telefonu un bijām pārsteigti, ka mums ir tik daudz, par ko runāt, tik daudz sakritību. Viņam ir ļoti liela interese par Latvijas seno mūziku. Viņš ir muzikologs, tāpēc daudz zina par seniem instrumentiem un visu kultūras kontekstu, it sevišķi latviešu.

Vai izstādes atklāšanā viņš spēlēs ģitāru?

Tas ir viņam tuvākais instruments, ar kuru viņš visvairāk strādā. Rafaels stāstīja, ka agrāk studēja tēlniecību un saprata, ka ar ģitāru viņš tomēr var pateikt vairāk. Tas ir instruments, kurš viņam jau ļoti ilgi ir tuvs. Galvenā ideja ir, ka viņš manu izstādi izmantos kā pierakstu, viņš tiešā veidā mēģinās pašu izstādi nospēlēt ar notīm.

Tātad tā varētu būt sava veida improvizācija par izstādes tēmu, un tai seko variācijas. Improvizācijas ir īpašas ar to, ka tās brīvi plūst, attīstās un mainās, un tu neesi pilnīgs pavēlnieks procesam, bet tam vienkārši ļaujies. Līdzīgi ir ar taviem darbiem.

Man vissvarīgākais ir pats sākums, kad notiek brīnums, redzot kaut ko, un kā to brīdi var saglabāt. Tā ir kā maza dzirkstelīte – tā var pieņemt arī lielāku formu, bet tā kaut kur paliek arī tāda, kāda tā parādījās pašā sākumā. Es sevi neizņemu ārā no sintēzes ar materiālu, es mēģinu būt daļa no viņa un ļauties. Tā ļaušanās ir tas, ko mēs sagaidām no mākslas – vai tas ir kaut kas, kam mēs ļaujamies, vai mēs kaut ko gribam atpakaļ. Tā ir tā nostāja, kas man ir pret materiāliem – es no tiem neko negribu. Es mēģinu tos saredzēt un tajos iekļauties. To es sevišķi sapratu ar spalvām – es tām nevaru neko daudz izdarīt, tās dara ar mani. Man jāsaprot, kas ir tas, kas ar mani notiek, un tikai tad es varu ņemt to brush stroke vai manu risinājumu, kas ir piemērots šim materiālam.

Daigas Grantiņas izstāde "Lauka telpa" muzejā "Rīgas Birža"

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt