Ļauties asociāciju plūsmai. Saruna ar mākslinieci Evitu Vasiļjevu

Mākslas festivāls "Cēsis 2022" Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā šogad piedāvā izstādi "Zilā līča māja", kas pieteikta kā "Evitas Vasiļjevas un Kaspara Groševa sadarbība, kurā savienojas divas atšķirīgas un vienlaikus radniecīgas mākslinieciskās prakses, kurās būtiskas ir mākslas darbu attiecības ar telpu un tās elementiem." Izstāde skatāma no 9. jūlija līdz 14. augustam un to veidos Groševa un Vasiļjevas radītās skulptūras, instalācijas, lielformāta arhitektoniskas struktūras, video un gleznas, kas apdzīvo telpas arhitektūru.

Uz sarunu aicinājām Evitu Vasiļjevu – mākslinieci-pasaules pilsoni, kura bieži maina dzīves vietu starp rezidencēm Nīderlandē, Somijā, Latvijā, Spānijā un Francijā. Vasiļjevas skulpturālie darbi ir veidoti no ļoti atšķirīgiem materiāliem – pulētas hromētās caurules, raupji audumi, betons, armatūras stieņi, smiltis, putekļi un ģipsis. Ir tapuši arī poētiskāki darbi, piemēram, Marseļas lampu interpretācijas atlietas no ziepēm, domājot par saulrietiem un nezināmām planētām. Arī tās būs skatāmas Cēsīs.

Elina Norden: Es gribētu parunāt par materiālu valodu tavos darbos. Betona struktūras, atklātie armatūras stieņi liek nojaust par kaut kā progresu vai postījumu, turpretim ziepju masā veidotās formas un mazās mušiņas tajās ir tradicionāli vanitas atribūti. Vai savos darbos ietver zināmas alegorijas vai tiecies radīt jaunus simbolus?

Evita Vasiļjeva: Mākslas darbu interpretāciju un pavedienu meklēšanu es atstāju skatītāja paša ziņā. Es ceru, ka savos darbos sniedzu pietiekami daudz instrumentus, tā sacīt, lai skatītājs varētu ļauties asociāciju plūsmai. Tā nav jāatšifrē kā mīkla, bet drīzāk lasījums par pašu skatītāju.

Vai tev patīk uzklausīt skatītāju komentārus, interpretāciju?

Jā, es ļoti novērtēju citu komentārus. Lai arī es strādāju ar konkrētiem izteiksmes līdzekļiem kā līnija, krāsa, forma, interesanti cik tomēr dažādi šie pamata elementi iedarbojas uz mākslas darba skatītāju. Protams, interpretāciju ietekmē skatītāja dzīves pieredze, konteksts, kurā darbs tiek izstādīts, reģions, kā arī citi faktori. Komiska atkāpe, nesen viens draugs kādā mana darba tekstūrā saskatīja puķkāpostu. Lūk, arī tā var būt.

“IMPULSE (J OR IMP)” (2020)

Šajā rudenī, Lionas mākslas biennālē tiks izstādīts zaļais elektrības darbs "IMPULSE (J OR IMP)" (2020), kas sākotnēji tika eksponēts "Survival Kit". Lionas biennāles kuratori, Sems Bardovils (Sam Bardaouil) un Tils Felrāts (Till Fellrath), atklāja, ka manos darbos viņus sajūsminājis, tas, ka nav nosakāma kāda konkrēta skola, vai kaut kas, kas liecinātu par tā autora background. Par to es nebiju iepriekš aizdomājusies, taču esmu pārliecināta, ka mani ir ietekmējis latviešu poētisms un Latvijas Mākslas akadēmijas laikā liktais uzsvars uz dabas studijām un darbu plenērā.

Kas tevi visvairāk aizrauj: pagātne, tagadne vai nākotne?

Labs jautājums. Jāatzīst, ka es daudz domāju par laika ritumu. 2014. gadā tapa mans darbs ar nosaukumu "Models of Now, Then and Maybe" (2014) – tagad, toreiz un varbūtība kā starplaika modelis.

Manā uztverē laiks nav tikai lineārs. Es domās bieži atrodos nākotnē.

Strādājot pie izstādes, domās jau gatavojos nākamajai un projicēju sevi dažādos nākotnes scenārijos, kuros senāk tapuši darbi saslēgsies ar tiem, kas vēl tikai taps.

“Models of Now, Then and Maybe” (2014)

Izstādes "Zilā līča māja" izejas punkts jeb iedvesmas tramplīns ir multimediju mākslinieka Hardija Lediņa 1984. gadā tapušais zīmējums ar tādu pašu nosaukumu. Kā jūs nonācāt pie šādas izstādes vadlīnijas?

Pašā izstādes konceptualizēšanas posmā Kaspars Groševs, pārskatot iespējamos darbu skices, savilka tās kopā ar Lediņa utopisko Pārdaugavas ainavas zīmējumu "Zilā līča māja" (1984). Tā vien liekas, ka Kaspars pārzina visus Lediņa darbus no galvas. Bieži kolēģu lokā Kaspars tiek dēvēts par Hardiju, it kā viņš būtu atdzimis Hardijs Lediņš.

Šajā zīmējuma Lediņš attēlojis arī interjeru – sala, uz kuras atrodas lifts, kiosks un tualete. Ārpus salas perimetra ir iezīmēts nogrimis kuģis. Jau kādu laiku mani interesē micro arhitektūra jeb telpa vienai personai, kas var būt gan lifta kabīne, publiskais taksofons, kiosks, pietura, kurā gaidīt autobusu.

Regulāri uzturoties mākslinieku rezidencēs ārzemēs, man nav pastāvīgās dzīvesvietas, tā kā arī dzīves telpas optimizēšana ir pavisam aktuālā tēma.

Lediņa zīmējumā ir iekļauts citāts no amerikāņu avangarda mākslinieces Lorijas Andersones dziesmas "Blue Lagoon" (1984), no kā Groševs aizguva kioska "Lagūna", nosaukumu, kura pirmo posmu, sadarbojoties deviņiem māksliniekiem un atklāšanās līdzdarbojoties arī dažādiem radošiem personāžiem, varēja skatīt Rīgā, Vagonu ielā 2021. gada vasaras izskaņā.

Tā lūk, iedvesmas ķēde tiek turpināta arī izstādes ietvaros Cēsu mākslas festivālā.

Vai tavi ceļi krustojās ar Hardiju Lediņu?

Ne gluži. Hardijs Lediņš un es neesam laikabiedri, bet drīzāk domubiedri.

Rozīšu laikos tikai dzirdēju nostāstus par viņu. Ar draudzeni klausījāmies aizdotu Lediņa mūzikas disku. Tajā vecumā, tas viss likās too crazy, taču interesanti. Kaut kad vēlāk, jau pieaugušā vecumā NSRD aktivitātes un Lediņa mantojums kļuva man saprotamāks. Performances "Gājiens uz Bolderāju" (1991) dokumentācija viennozīmīgi ir atstājusi paliekošu iespaidu. Vēl nesen ar Kasparu Groševu klausījāmies Lediņa gabalus. Fenomenāli, ka viņš vēl joprojām turpina aizkustināt paaudzes.

"Seven reasons why you should make time for the sunsets I-V" (2020)

Kāds ir, tavuprāt, site-specific mākslas intervenciju mērķis un iznākums? Vai tā ir arhitektūras kontrole, mēģinot paplašināt telpu līdz bezgalībai, izkropļot to vai pārvarēt tās robežas?

Telpa ir ready-made materiāls ar savu vēsturi un raksturu, teju vai papīra loksne, kurā jāiekļaujas. Es cienu un ņemu vērā telpas īpašības un vēlos, lai tā kļūst par daļu no mana darba. Ir bijušas situācijas, kad es burtiski iespiežos telpā un piepildu to līdz griestiem. Taču šajā reizē Cēsu Laikmetīgās mākslas centra telpu plašums un gaisma tajā ir tas, ko vēlos izcelt.

Sākotnējā ideja nedaudz mainījās, jo pati telpa laikā gaitā ietekmēja darba idejisko ieceri. Arī notikumi Ukrainā ietekmēja veidošanas noslēdzošo posmu. Šajā kontekstā vēlējos struktūras attēlot trauslākas. Cēsu mākslas festivālā būs skatāmi gan jauni, telpas iedvesmoti darbi, gan "Same door different street", Marseļā izstādītās ziepju lampas.

Izstāde top sadarbībā pamatā ar Kasparu Groševu, bet tās veidošanā iesaistīti vēl citi mākslinieki. Kā tu raksturotu izstādes veidošanu sazobē ar vairākiem māksliniekiem?

Ļoti organiska sadarbība. Es nevaru pateikt, pēc kādiem principiem Kaspars Groševs izraugās māksliniekus, ar ko sastrādāties, bet Kasparu raksturo brīva pieeja lietām. Gluži vai vadoties pēc moto – Kāpēc gan ne? – nemēģinot iekļauties kaut kādos noteiktos rāmjos.

Es pieaicināju franču mākslinieku Kamilu Buzuba-Grivelu (Kamil Bouzoubaa-Grivel), kas savukārt vēlējās izkāpt no sev ierastā zīmējuma formāta un pievērsties skulpturālām formām. Kamils radīja vējrāžus Zilā līča mājai Cēsīs.

Vai šīs izstādes tapšanas laikā esi guvusi kādu jaunu atziņu?

Jā, es sapratu, ka vairs nevēlos veidot tik liela formāta darbus (smejas). Es vairāk sāku piedomāt pie tā, lai darbi būtu arī pārvietojami. Atgriežoties Parīzē, esmu apņēmusies strādāt ar neliela izmēra modeļiem, izmērā tik lieliem, cik galda virsma to pieļaus. Šie modeļi vienlaikus ir arī pašpietiekami mākslas darbi.

Uzskatu, ka ir būtiski māksliniekiem virzīties uz pašpietiekamību un ilgtspējīgu praksi.

Es strādāju arī kolāžas un zīmējuma tehnikā, bet šos darbus vēl neesmu publiski rādījusi. Tie vēl gaida savu briedumu.

"Still Stands and Resilient Nows" (2018)

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti