Lauku konfrontācija. Recenzija par Daigas Grantiņas izstādi «Lauka telpa»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Šobrīd vienu no greznākajām Rīgas mākslas telpām piepilda mākslinieces Daigas Grantiņas izstāde "Lauka telpa". Mākslas muzeja "Rīgas Birža " Lielajā izstāžu zālē redzama starptautiski atzītās autores līdz šim plašākā izstāde dzimtajā Latvijā, kurā eksponētas pēdējos četros gados radītas skulptūras. Daļa no tām redzēta jau iepriekš, pārstāvot Latviju 58. Starptautiskajā Venēcijas Mākslas biennālē ar objektu ciklu "Saules Suns", bet citas ir jaunradītas un piedzīvo savu pirmizrādi tieši šeit.

Pirmo reizi ar Daigas Grantiņas mākslu klātienē iepazinos 2016. gada izstādē "Heap-core" laikmetīgās mākslas centrā "kim?", kur veidoju tam pielāgotu izglītības programmu jaunākās paaudzes izstādes apmeklētājiem. Toreiz darba pienākumi lika un ļāva skulptūras pamatīgi, daudzkārtīgi izpētīt un izgaršot, tāpēc uz "Lauka telpu" devos ar patiesu interesi. Arī šo projektu organizē laikmetīgās mākslas centrs "kim?". Māksliniece izstādes aprakstā vēsta, ka ir mainījusi savu darba stratēģiju, pārejot no procesa jaunatklājumu virzītas radīšanas uz "tādu, kas sakņojas prāta fiksējumos jeb "redzēšanā". Pieņemu, ka tas domāts kā jau sākotnēja gala rezultāta vizualizēšana un mērķtiecīga virzīšanās uz to.

Daigas Grantiņas personālizstāde “Lauka telpa”
Daigas Grantiņas personālizstāde “Lauka telpa”

19. gadsimta vidū tapusī arhitekta Haralda Jūliusa Boses ēka jau sākotnēji celta biržas vajadzībām. Venēcijas palaco stila nams tika veidots kā simbols bagātībai un greznumam, un šādās savas vizuālās iezīmes saglabājis arī pēc vērienīgās, 2011. gadā pabeigtās restaurācijas, papildus iegūstot visu tehniski nepieciešamo mūsdienu standartiem atbilstošu mākslas izstāžu veidošanai. Šos teikumus rakstu ne tikai tāpēc, lai priecātos, ka Rīgā ir šāda iespaidīga kultūrvieta, bet arī lai vērstu uzmanību, ka apvienot aizgājušo gadsimtu detaļām piesātināto spozmi ar laikmetīgās mākslas formām ir gana sarežģīts uzdevums. Tas ir kā likt puzli – gabaliņi var salipt ideālā vienībā, bet var arī savstarpēji nesakosties.

Daigas Grantiņas personālizstāde “Lauka telpa”
Daigas Grantiņas personālizstāde “Lauka telpa”

Ienākot biržas nama Lielajā zālē, starp pamatīgajām, telpas ritmu diktējošajām kolonnām redzamas 12 Daigas Grantiņas skulptūras. To trausluma pēc tās gribētos saukt par instalācijām, kas būvētas tieši šai vietai un laikam, bet šāds iespaids ir maldīgs, jo objekti ir pārvietojami un atkārtoti izstādāmi. Māksliniece šo izvietojumu un darbu kopu ir nosaukusi par "Lauka telpu". Tēlainais kuratores Zanes Onckules apraksts stāsta par īpašu diagonālo kompozīciju un pin filozofiski fizikālu jēdzienu tīklu, kas nedaudz it kā apraksta vēl kādu paralēlu, neredzamu izstādi. Tāpat tekstā ir minēts, ka ekspozīcijai ir radīts īpašs komponista Rafaela Roginska skaņu celiņš. Iespējams, ka tas ir ļoti neuzkrītošs, jo, kā arī ieklausījos, dzirdēju vien ēkas ventilatoru fona skaņas.

Pavirpinot savā prātā izstādes nosaukumu, es atskārstu, ka par lauku var vienlaicīgi saukt gan ģeometriski divās dimensijās mērāmu vienību, platību, gan arī kādu pieņemtu apjomu ar tajā valdošu noteikta spēka izstarojumu, darbību – kā elektriskais vai magnētiskais, gravitācijas vai kāds cits lauks. Pārejot no teorijas realitātē, es redzu krēslainu telpu ar diskrētu apgaismojumu, kas pirmajā skatā liekas neparasti, jo vienmēr iepriekš Daigas Grantiņas darbi bijuši skatāmi baltā kuba formātā spožā prožektoru gaismā, kas izcēlusi objektu piesātinātos toņus un virsmas reljefu. Tie levitējuši pret baltām sienām, grīdām un griestiem, spēlējušies ar saules zaķiem, un savērpušies vienotā, gaisīgā ķermenī. Šoreiz ir citādi. Katrs objekts ir pats par sevi. Tie īsti nevienojas kopīgā stāstījumā, bet gan ir tematiski un fiziski sevī noslēgti.

Daigas Grantiņas personālizstāde “Lauka telpa”
Daigas Grantiņas personālizstāde “Lauka telpa”

Daudz runāts par Daigas Grantiņas darbu poētismu. Patiešām, arī šoreiz

katra no skulptūrām, kas apdzīvo kādu no krēslainās zāles apgabaliem ir kā dzejolis, epifānija, kas, ievadot apziņas lodziņā darba nosaukumu, rada abstraktas asociācijas un nojausmas.

Māksliniecei raksturīgs plašs darba materiālu un tehnoloģijas klāsts, kas tiek brīvi izmantots un kombinēts. Materiāls nenosaka formas attīstības iespējas kā tradicionālajā tēlniecībā (kādreiz mācīja, ka no granīta var izkalt apaļīgākus siluetus, bet bronzā izliet smalkākas, vijīgākas detaļas – tas skaitījas labais stils, bet no šī brīža skatoties, diemžēl liekas diezgan ierobežots skatījums). Tas nav pašvērtīgs un bieži pat neatpazīstams. Tikpat liela nozīme ir krāsai. Ja mēs runātu literāros terminos, tad varbūt šeit tieši košo toņu spēles ir tās, ko varētu apzīmēt ar tēlainajiem izteiksmes līdzekļiem – metaforām, salīdzinājumiem, alūzijām, kas veido emocionālo kāpinājumu un piesātinājumu, kamēr pati skulptūru forma redzamo ieliek žanriskajos ietvaros – vai savā priekšā redzam dzeju, prozu, eposu.

Šoreiz gan man šķiet, ka "Lauka telpā" vairāk lasāmi atsevišķi īsstāsti, ne nodaļas kopējā romānā. To gan var arī saprast, jo izstāde kombinēta no dažādu gadu darbiem, kas nav tapuši speciāli šim notikumam.

Tāpat arī redzams, ka šoreiz Grantiņa savā formu izvēlē bijusi lakoniskāka. Silueti ir noteiktāki, detaļu mazāk. Kompozīcijas ir stingrāk komponētas, mazāk pieskārienu un impresionisku meklējumu.

Daigas Grantiņas personālizstāde “Lauka telpa”
Daigas Grantiņas personālizstāde “Lauka telpa”

Izstādes centrā kā tās vadošā ass un pārredzama virsotne redzams objektu pāris: gaisā parautais sarkanais "Saules suns" un Aijas Zariņas agrīno gleznu siluetu cienīgā "Karaliene". No tiem, doties pa labi, nonāksim pie skulptūrām "Pupa", kas ir organoīdisks veidojums, piestiprināts augšā pie kolonnas; "Līgavas kvadrātā" – tie ir simetrisku plākšņu kakti ar mīkstām krokām, kas man raisa asociācijas ar jaunprecētās būtnes pirmās kāzu nakts nolemtību, kā arī "Bergamo putns" – ierobežojošās alumīnija konstrukcijās iekārts brīvs un trausls formas kliedziens. Tepat arī lepnais/lepnā "Sarassvati". Šis gruzīniski skanošais vārds patiesībā apzīmē hinduisma gudrības un mākslas dievieti. Kurkuma krāsas piesātināts apmetnis (tā to saredzu) ir košākais akcents šajā telpas galā, un te var redzēt Grantiņas spēju lielāku formu uzirdināt ar mazām detaļām – šajā gadījumā plēves pavedieniem, tā padarot laukumu dzīvu un interesantu. Šo ekspozīcijas spārnu noslēdz "Mākoņu sieviete", kas asprātīgi novietota uz spoguļpostamenta, lai atrautos no nomācoši tumšās, pulēto flīžu grīdas. No sintētiskām putām lietais darbs ir kā rožlapiņu mākonis, (un te man piesteidzas izstādes dežurante, izklāstot savu versiju par redzamo un iesakot, kādā to noteikti vajagot nofotografēt).

Daigas Grantiņas personālizstāde “Lauka telpa”
Daigas Grantiņas personālizstāde “Lauka telpa”

Griežoties uz otru pusi no "Karalienes", nonākam pie darbiem, kas šķiet fiziski zemāki, vairāk pieplakuši grīdai. Te ir objekts ar kopējās izstādes nosaukumu "Lauka telpa", kurā vienīgajā parādās gaismas projekciju spēlē. Tuvāk logam, dienas gaismā  ģeometriski precīzās "Bezdelīgas", kurās  atkārtojas vairākās skulptūrās izmantotās finiera plakņu kaktu un stūru variācijas. Attālāk, pustumsā kā piemirsta un neiederīga skulptūra "OM", bet pie kājām koka un filca "Olu kāre", kas savā nosaukumā sabalsojas ar turpat cieši novietoto "Pieķerties, kāroties.". Tas ir metru astoņdesmit augsts, ielocīts nerūsējošā tērauda kubs, caur kuru rēgojās šīs zāles dekoratīvā kamīna bezzobainā mute. Te stāvot šajā izstādē "Lauka telpa" un tai veltītajā recenzijā mēs esam nonākuši pie jautājuma – 

vai enerģijas laukam, ko izstaro šie Daigas Grantiņas darbi, ir izdevies pārņemt šo grezno "Rīgas biržas" parādes zāles telpu?

Daigas Grantiņas personālizstāde “Lauka telpa”
Daigas Grantiņas personālizstāde “Lauka telpa”

Ienākot izstādes telpā, es sākotnēji sev devu laiku pierast – pierast pie smagnējās, bagātīgās zāles, netipiskā apgaismojuma un šādi jaunā, iepriekš neredzētā veidā izstādītiem mākslinieces darbiem. Tādu handikapu sev devu arī tāpēc, ka jau kāda, izstādi redzējusi dāma man, daloties ar saviem iespaidiem, sacīja, ka no sākuma viņas skatītāja būtība ir pretojusies redzamajam, tad saradusi, un tad jau pieņēmusi. Ņemot vērā šo padomu, arī es no sākuma izstādi aplūkoju lēnprātīgi, mēģinot jauno, klāt pievienoto saaudzēt ar spēcīgo interjeru. Diemžēl man tas tā arī neizdevās.

Daigas Grantiņas personālizstāde “Lauka telpa”
Daigas Grantiņas personālizstāde “Lauka telpa”

Zaļpelēkās, marmora imitācijas kolonnas ar spēcīgajām pamatnēm ietriecas tumšajās grīdas flīzēs ar caururbjošu spēku gluži kā rūpnīcas automāts. Skatoties pār visu no malas, šķiet, ka te cauršautas mirkšķinās veselas divas ekspozīcijas – 19. gadsimta biržas reprezentācija un trauslie Grantiņas objekti. Interjera pārmācošo iespaidu vēl vairāk pastiprina masīvās prožektoru fermas, kas jo nejauki izskatās caur skulptūras "Bergamo putns" armatūras rāmi. Sienu dekoratīvie paneļi un rotātie griestu jomi tā vien aicina apbrīnot paši sevi, nevis to, ko tie iekļauj. Arī spožās, neaizsegtās logu ailes skatītāju pārāk aizrauj ar dzīvīgajām Vecrīgas ielas ainām un neveicina īpaša, iekšēja izstādes mikroklimata veidošanos.

Es saprotu iespējamo mākslinieces vēlmi darbus izvietot tieši uz grīdas, tādā veidā mēģinot tos organiskāk iekļaut kopējā telpā, bet šoreiz, ņemot vērā vairākuma objektu zemās, platās dimensijas, manuprāt, būtu veiksmīgāk tos pacelt augstāk – uz podestiem – un veidot vēl vienu skata līmeni. Nesenā intervijā LR1 Mākslas muzeja direktore Māra Lāce, runājot par tīri saimnieciskiem apkures jautājumiem, uzsvēra, ka viņas pārraudzīto muzeju ēkās jāņem vērā ne tikai to kvadratūra, bet arī  kubatūra. Patiesi – izstāžu telpas ir plašas un augstas, arī šī, taču Daigas Grantiņas darbi šoreiz dzīvo tikai "zāles" līmenī, un scenogrāfiski netiek izmantots šeit iespējamais potenciāls. Vēl vairāk – lai arī izmēros palieli, tie salīdzinoši ar telpas valdošajiem elementiem, kļuvuši sīki. Objekti, šķiet, te ir ienesti un salikti, tie diemžēl "nesakožas" ar vidi. Līdz ar to jāatzīst, ka baltā kuba princips derētu daudz labāk, jo koncentrētu skatītāju uzmanību tikai un vienīgi uz Grantiņas skulptūrām, atklājot tik nozīmīgās un rūpīgi iecerētās materiālu un toņu nianses.

Daigas Grantiņas personālizstāde “Lauka telpa”
Daigas Grantiņas personālizstāde “Lauka telpa”

Piedzīvot izstādi Rīgas Biržā nenoliedzami ir prestiži un iekārojami. Tas ir ģeogrāfisks punkts pašā Rīgas un Latvijas sirdī ar lielisku apmeklējumu un noteikti ir atspēriena punkts CV un portfolio nākamajiem grandiozajiem projektiem. Taču šajā zālē jau ir savs spēka lauks, kas pieprasa spēlēt pēc tā noteikumiem, un, ja nē – tad vienkārši ar savu jaudu nomāc ienākušos, savus laukus starojošus mākslas raidītājus, lai arī cik spēcīgi tie citviet būtu.

Daigas Grantiņas izstāde "Lauka telpa" apskatāma mākslas muzejā "Rīgas Birža" līdz 31. jūlijam.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti