Boriss Bērziņš latviešu mākslā ienāca Padomju Latvijas laikā, kad mākslā valdīja sociālistiskā reālisma doktrīna. Kopā ar laikabiedriem Edgaru Iltneru, Induli Zariņu, Ritu Valneri viņu pieskaitīja pie jaunu vēsmu ienesēja šajā doktrīnā – pie tā sauktā skarbā stila veidotājiem.
Tomēr ātri kļuva skaidrs, ka šo mākslinieku nevar definēt noteiktos rāmjos – viņš gleznoja, ko pats atrada par interesantu. Tas nesa līdzi zināmu ārpusnieka statusu, taču ar Borisa Bērziņa talantu nevarēja nerēķināties, mākslinieku vidē viņš bija neapstrīdama autoritāte, norāda izdevniecībā.
"Gleznotāja absolūtā redze apvienojumā ar virtuoza zīmētāja dotībām un pastāvīgi meklējošs prāts ļāva viņam radīt darbus, kas pārsteidza un rosināja laikabiedrus savos mākslinieka meklējumos stāvēt pāri tālaika Padomju Latvijas kultūras vidē pašsaprotamajam ideoloģijas spiedienam. Izvēloties saviem darbiem par pamatu vienkāršus, ikdienā noskatītus sižetus, viņš kā no jauna atvēra skatu uz pašas glezniecības neierobežotām iespējām izteikties un būt spilgtai, gudrai, laikmeta nerva un spēcīgas personiskās enerģētikas uzlādētai.
Viņa darbos – kā gleznās, tā zīmējumos – paradoksāli izspēlējas pāreja no neglītā uz skaisto, no ikdienišķā uz mūžīgo, no klasikas neizsmeļamā mantojuma uz radikāli laikmetīgo,” klāsta mākslas zinātniece Laima Slava.
Sērijā "Latvijas mākslas klasika" iepriekš iznākušas grāmatas par Aleksandru Beļcovu, Līviju Endzelīnu, Voldemāru Irbi, Jāni Liepiņu, Rūdolfu Pērli, Vilhelmu Purvīti, Kārli Padegu, Jani Rozentālu un citiem māksliniekiem.
