Grāmatas “Hilda Vīka” autore, mākslas zinātniece Valda Knāviņa norāda, ka Vīkas daiļradē “naivā dabiskumā sakausējas prāts un jūtīgums, dabas un iztēles radītie sižeti un tēli”.
“Neputns” norādīja, ka mākslinieces radošais mantojums ir visai plašs: melnbaltie, filigrāni izstrādātie zīmējumi un smalkie, daudzkrāsainie akvareļi, īpatnēji stilizētie ainavu, portretu un aktu gleznojumi. Turklāt Vīka rakstīja arī dzejoļus, stāstus un romānus, kurus pati ilustrēja.
Vīka ir mācījusies Latvijas Tautas universitātes Mākslas un filozofijas fakultātē, kur vakaros apguva ievadu glezniecībā pie mākslinieka Roberta Šterna. Vēlāk kādu laiku “pamēģināja” mācības pie Romana Sutas. 1922. gadā nolēma vairs neturpināt studijas Tautas universitātē, bet apmeklēt gleznotāja Augusta Zauera mākslas studiju. Kad 1924. gadā darbnīcu atvēra Uga Skulme, Hilda Vīka nolēma mācības turpināt pie Skulmes.1925. gadā Vīku uzņēma Neatkarīgo mākslinieku vienībā, kas ļāva viņai pamazām iejusties mākslinieku vidē un gūt svaigus iespaidus.
Vīka atstājusi skaitliski iespaidīgu radošo mantojumu. Mūsdienās Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā glabājās vairāk nekā 100 Vīkas gleznu, zīmējumu, akvareļu un darbu uzmetumu. Ievērojama daļa mākslinieces darbu un arhīva materiālu atrodas arī Rakstniecības un mūzikas, Dobeles, Turaidas un citos Latvijas muzejos, kā arī privātkolekcijās.
Līdz šim sērijā “Latvijas mākslas klasika” ir iznākušas grāmatas par Aleksandru Beļcovu, Borisu Bērziņu, Līviju Endzelīnu, Voldemāru Irbi, Jāni Liepiņu, Rūdolfu Pērli, Vilhelmu Purvīti, Kārli Padegu, Jani Rozentālu, Jāni Robertu Tillbergu, Konrādu Ubānu, Teodoru Ūderu, Johanu Valteru, Sigismundu Vidbergu, Rihardu Zariņu, darbnīcu “Baltars”, Jāni Ferdinandu Tīdemani.
