Vienīgā Eiropas mākslas augstskolu alianse "EU4ART" aizvadījusi aktīvu trīs gadu darba periodu, kurā notikušas kopīgas konferences, diskusijas, izstādes, darba vizītes un attālinātās tiešsaistes sarunas. Nu tas viss sekmējies ar 23 studentu un arī dažiem pasniedzēju darbiem no Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA), Budapeštas, Romas un Drēzdenes mākslas akadēmijas. Līdz 19. jūnijam darbi skatāmi Drēzdenes Mākslas akadēmijas milzu izstāžu zālē "OKTAGON" ar vienotu ekspozīcijas nosaukumu "Vom Überschreiten" / "Transitioning" – proti, pāreja, nokļūšana no viena stāvokļa otrā, un ne tikai prāta un ideju, bet arī fiziskā izteiksmē.
Vai ir nozīme, no kādas valsts ir konkrētā studenta darbs? Jo māksla taču itin kā šķērso ģeogrāfiskās robežas, īpaši mūsdienu globalizācijas apstākļos. Par ģeogrāfiskās dažādības nozīmīgumu Latvijas Radio jautāja Drēzdenes Mākslas akadēmijas rektoram Matiasam Flūgem: "Jā, protams, tam ir nozīme. Lai arī māksla ir starptautiska valoda, tomēr tai ir atšķirīgi dialekti. Kad mēs kā mākslas augstskolu alianse sanācām vienkop, mums bija ļoti interesanti novērtēt, cik atšķirīgas izglītības bāzes katrai no šīm augstskolām ir. Mūsu tikšanās sākotnējais mērķis bija ļoti praktisks: izveidot vienotu studiju programmu, kura darbotos kā meistardarbnīcas, lai tajās izpētītu dažādu materiālu specifiku, vai un kā tie darbojas atbilstoši konkrētā mākslinieka vajadzībām; kādā līmenī ir jauno mākslinieku aroda prasmes. No šī praktiskā mērķa mēs pārvirzījāmies uz mākslas izglītības virzienu, proti, vienotu studiju programmu tieši teorētiskā plaknē. No mana skatu punkta kā šīs akadēmijas rektoram, man jāteic, ka šī iecere neparādīja sevi kā ļoti funkcionālu, tādēļ nākošais mērķis atkal atgriezās pie prakses jautājumiem: kā dažādu pieredžu, dažādu kultūru cilvēki var sanākt vienkop, kā viņi var iemācīties ko jaunu viens no otra, lai visbeidzot šīs jauniegūtās zināšanas realizētu fiziskā veidolā. Un tas, kā jūs redzat, mums ir izdevies lieliski. Neskatoties uz to, ka bija pandēmija, mēs šo pēdējo gadu laikā, kad vien tas bija iespējams, esam īstenojuši studentu mobilitātes programmu, nosūtot savus audzēkņus uz Romu vai Rīgu. Savukārt studenti no Budapeštas, Romas un Rīgas ir devušies pie mums, lai kopīgi strādātu un sarunātos meistardarbnīcās. Tātad, manuprāt,
mums nav nepieciešama kopēja studiju programma, taču mums ir jāstrādā daudz ciešāk, vienlaikus saglabājot katra individuālo perspektīvu.
Tāpēc man ir prieks, ka mēs beidzot redzam šīs sadarbības rezultātus vienuviet no visām alianses augstskolām, jo, kā jebkurā procesā, mūsu starpā bija arī dažas parīvēšanās un grūtības. Un, ja Eiropas Savienība mums būs labvēlīga finansiālā atbalsta ziņā, oktobrī uzsāksim jaunu četru gadu ciklu ar divām jaunām partneraugstskolām – Helsinku un Strasbūras mākslas akadēmijām."
No "EU4ART" Sabiedrisko attiecību daļas vadītājas Andrea Veipertes raidījums "Kultūras rondo" vēlējās uzzināt, kā tika nolemts šajā augstskolu aliansē iekļaut tieši Latvijas, Itālijas, Ungārijas un Vācijas mākslas augstskolas? Lūk, viņas atbilde: "No vienas puses, skaidrojums ir ļoti vienkāršs: projekta darbības sākumā tika noteikts, ka mums ir ļoti svarīgs ģeogrāfiskais balanss, kurš darbotos pēc kompasa principa. Tā kā Budapeštas Mākslas akadēmija tobrīd bija mūsu vadošais partneris, kurš arī ierosināja iesniegt pieteikumu Eiropas Savienībai, aicinot to atbalstīt "EU4ART" aliansi, bija skaidrs, ka Drēzdenes Mākslas akadēmija ir rietumu partneris, Budapešta pati paliek kā austrumu partneris, Rīga – ziemeļu un Roma – dienvidu partneris. Roma kā viena no vecākajām mākslas akadēmijām Eiropā paskaidro Itālijas milzīgo lomu mākslas izglītībā un praktiskajā virzībā cauri gadsimtiem, un šī loma tieši skar mūsu katra saknes kā māksliniekiem. Savukārt Rīga atrodas tādā kā perifērijā, kuras mākslas aina nav tik ciešā sasaistē ar Rietumu mākslas pasauli. Protams, tiek organizētas apjomīgas izstādes, kā piemēram, Latvijas stends šīgada Venēcijas biennālē, un notiek vēl daudzas aktivitātes, tāpēc ir ļoti svarīgi doties uz perifērijām, lai nonāktu pie jauniem atklājumiem. Budapešta, līdzīgi kā Rīga, nav tik izteikti pamanāma globālajā mākslas tirgū, tāpēc mūsu alianses darba grupās esam ļoti daudz sprieduši par to, ka mākslas kvalitātei nepastāv obligāta saistība ar redzamību mākslas tirgū. Tāpēc
mums bija svarīgi izvēlēties tādus sadarbības partnerus, kuri nebūtu tie "slavenie vārdi" vai "nosaukumi", lai tādējādi veidotu sava veida ģeogrāfisko un pieredzes mikstūru.
Lai tā darbotos veiksmīgi, ļoti svarīgs ir uzticības aspekts, ka tev ir partneri, kuri ir patiesi iesaistīti kopējā lietā un iedvesmoti tajā līdzdarboties, ar vēlmi mainīt lietas. To tu nevari iepriekš paredzēt, tas viss ir jāizdzīvo. Vēl viens svarīgs aspekts ir resursu dažādība, piemēram, strādājot "EU4ART" Drēzdenē, mēs vairāk iedziļināmies teorijas jautājumos; Rīgā lielāks uzsvars ir dažādu telpu apgūšanu un pielāgošanu mākslas iedzīvināšanai un iepazīšanās ar tādiem studiju kursiem, kuri atšķirīgi no tiem, kurus mācāmies šeit. Visa šī procesa nolūks nav sakombinēt līdzīgas pieejas, bet mācīties dzīvot kopā ar savstarpējām atšķirībām."
Kā alianses vadība izvērtēja iesniegtos studentu darbus dalībai mobilitātes programmā? "Tas nav kaut kas tāds, ko var izmērīt ar matemātiskām metodēm. Viss ir atkarīgs no dziļas iekšējās motivācijas, kas ir pašiem studentiem, un īpaši tas attiecināms uz mākslas augstskolu audzēkņiem. Ja viņi paši nevēlas kustēties, mēs viņus iekustināt nevarēsim," skaidro Veiperte. "Viens no ļoti labiem vērtēšanas instrumentiem ir reakcija, kādu students uzrāda, saskaroties ar dažādiem piedāvājumiem. Mēs šo projektu nereklamējam, mēs drīzāk radām sniegabumbas efektu, kura kļūst arvien lielāka un lielāka ne jau tāpēc, ka mūs vadītu ļoti konstruktīvi ieturēti ideāli un mērķi, bet tāpēc, ka ir sniegs un ir ripojoša sniegapika. Taču tas, kas ir ļoti liels, uzreiz nenozīmē – tas automātiski ir arī labs. Jūs jautājāt, kā mēs novērtējam studentu darba kvalitāti. Manuprāt, šajā kontekstā rezultāti nav ieraugāmi ne pusgada, gada vai pat divu gadu laikā.
Mākslā secinājumus par kādu būtisku impulsu, kas gūts izglītības procesā, var izdarīt pēc desmit, divdesmit vai reizēm pat piecdesmit gadiem. Tas, ar ko šis projekts nodarbojas, ir investēšana nākotnē, pie tam darot to ļoti individualizētā, personalizētā pieejā.
Tā nav investēšana ar aprēķinu – tā, šodien es investēju šādu enerģijas apjomu un rīt es dabūšu tādu un tādu rezultātu. To reizēm ir ļoti grūti saprast politiķiem un finansētājiem, kuru nostāja ir tāda, ka par piešķirtu atbalsta finansējumu ir jāsniedz atskaite, kurā jāparādās konkrēti izmērāmam ieguvumam. Tāpēc mums ir būtiski parādīt, ka šis princips, kādā darbojas mūsu alianse, ir attiecināms uz jebkuru izglītības jomu, kaut vai fiziku. Pateicoties šādai savstarpējai topošo profesionāļu mijiedarbei, varētu būt, ka pēc desmit gadiem tiek īstenota kāda inovācija, par kādu mēs šodien pat nevaram iedomāties."
Paplašinātā glezniecība, keramika, grafika un vēl – Latvijas mākslinieku izvēlētie mediji
LMA Praktiskās doktorantūras studente Sandra Strēle izstādē apskatei piedāvā divus lielformāta glezniecības darbus: pirmajā attēlota askētiska vasarnīcas aina ar baseinu, otrajā – izstāžu zāle. "Mans pētniecības galvenais objekts ir paplašinātā glezniecība," teic māksliniece. "Tas nozīmē – tāda glezniecība, kas iesaista arī citus medijus, kas ir, piemēram, teksts, objekti vai skaņa. Tēma, uz ko es fokusējos šobrīd, ir nenotikušās izstādes. Es mēģinu gleznot izdomātas izstādes, kādas es gribētu kādreiz dzīvē realizēt vai jau varbūt esmu realizējusi. Man liekas, māksliniekam savas dzīves laikā ir ļoti daudz ideju, bet ne vienmēr ir iespēja visas šīs idejas realizēt. Tad glezniecība ir pateicīgs medijs, [jo] ir iespējams šo naratīvu nodot skatītājiem."
LMA Zīmēšanas katedras lektore Veronika Frolova savos darbos ciklā ķermeni neuzlūko caur tradicionālo, piemēram, sengrieķu skaistuma izpratnes prizmu. Ādas un kaulu kombinācijas melnbaltajos, askētiskajos darbos atsauc atmiņā Frēnsisa Bēkona un Lisjēna Freida darbus, un pati Frolova atzīst, ka tie viņai ir tuvāki mākslinieki nekā klasicisma pārstāvji. "Ķermenis nekad nav perfekts. Parasti ķermeņi ir ļoti dažādi. Es uzskatu, ka jebkurš ķermenis ir skaists tik tālu, kamēr ir veselīgs un operējošs. Tāpēc tie skaistuma standarti, kurus bieži vien populārā kultūra vai informācijas telpa mēdz uzspiest cilvēkiem, man liekas – tas nav pareizi," uzsver māksliniece. "Bet šie darbi nav tikai par to.
Šos darbus drīzāk esmu iecerējusi kā spoguli, kur katrs var ieraudzīt citu lietu, piemēram, ieraudzīt atsauces uz ķermeņa attēlošanu.
Katrs ierauga kaut ko citu, un tas ir brīnišķīgi, jo darbiem nav viens traktējums. Lai gan man ir zināms, par ko es taisīju šos darbus, tam obligāti nav jābūt nolasāmām jebkuram skatītājam."
Viņas darbi, kā atklāj Frolova, veidoti savdabīgā tehnikā – tie ir zīmējumi uz gruntēta audekla: "Audekls tiek gruntēts speciāli priekš ogles, lai tas varētu [to] uzņemt. Tas ir ļoti sarežģīts process, bet akadēmijā to laika gaitā iemāca." Māksliniece nerada no skicēm, fotogrāfijām. Viņas darbi top kā brīva, "džezīga" improvizācija. "Man ļoti patīk anatomija un dzīvā daba. Gadu gaitā ir sakrājies pamats, kurš tagad izlien ārā improvizācijas veidā," piebilst Frolova.
LMA apakšnozarē "Kustība. Attēls. Skaņa" radītais ir asemblāža – no padomju standarta dzīvokļa iekārtas sekcijas durvīm un sienām veidota kompozīcija. Uz tām skatāmas smalki urbtas gravīras, bet visu kopumā izgaismo diapozitīvu sērija.
Annemarija Gulbe šo darbu veidoja pirms diviem gadiem, bet nu tas, viņasprāt, kļuvis vēl aktuālāks: "Jo tajā ir ļoti daudz citātu no dažādiem materiāliem – gan citāti no kādas 60. gadu gadagrāmatas, kalendāra, kurā ir dažādi nozīmīgi fakti par to, kāpēc laba ir dzīve Padomju Savienībā vai Padomju Latvijā (kā piemēram fakts, ka "Dzintara" smaržas sāk konkurēt ar kādreiz tik dievināto Parīzes parfimēriju), gan citāti no ģimenes vēstures attēlu un tekstu formātā (kā piemēram – "Ko tu būsi paņēmis, tas būs tavs, un ko tu nebūsi paņēmis, tas vairs nebūs tavs"; tas ir par izvešanu uz Sibīriju, par brīdi, kad vecmāmiņas ģimene devās prom no savām mājām un bija jāsavāc tas, ko var paspēt), gan iegravēta fotogrāfija ar meiteni un govi (vai bulli) Sibīrijā, gan iegravēti manu vecāku bērnības zīmējumi (piemēram, piena mašīna, jo mans vectēvs bija pienvedējs; arī zīmējumi ar maziem tankiem, kuriem ir zvaigznes simbols un kuri ir kā komunisma komanda, kas sašauj mazu cilvēciņu, virs kura ir kāškrusti." Visam pāri slāņojas projekcija, kurā māksliniece izmantojusi vecos diapozitīvus no 80. gadiem un arī tādus, kurus pati fotografējusi salīdzinoši nesen.
Keramiķa Ata Šnēveļa darbs "Labirints" ir nelielu jauktas stikla masas kvadrātiņu kopums, kurā, atkarībā no skatītāja atrašanās vietas telpā, ieraugāmi atšķirīgi ornamentu vijumi melnā toņa pārmaiņās. Kāpēc mākslinieku uzrunājusi tieši keramika? Viņš atbild: "Mani saista šī sfēra, jo es tajā redzu lielu potenciālu; robežas tur praktiski nav, var darīt pilnīgi visu [..]. Vienīgā robeža, ar šo materiālu strādājot, ir fantāzija."
Vēl Latvijas vārdu izstādē "Transitioning" pārstāv Rasa Jansone un Liāna Mihailova.
Noslēgumā Romas Mākslas akadēmijas profesores un kādreizējās direktores, mākslas zinātnieces Ticiānas D’Akilles sava veida ceļavārdi turpmākajiem sadarbības projektiem un ne tikai "EU4ART" kontekstā vien: "Mums ir ļoti būtiski paturēt prātā domu, ka
jebkurai akadēmijai Eiropā ir jābūt kā telpai, kurā brīvi raisīties un attīstīties domāšanai. Mums ir jāuztur un jāsaglabā eiropeiskā pieeja zināšanu iegūšanai, un tai nevajadzētu būt saistītai ar politisko spēku vai reliģisko organizāciju ietekmi.
Jo pirmās universitātes, kuras radās viduslaikos, tika veidotas kā no šiem abiem spēkiem neatkarīgas vietas, kaut gan, protams, allaž sajuta lielāku vai mazāku iespaidošanu. Tomēr, neskatoties uz to, pirmo universitāšu profesori ir uzskatāmi par patiesi brīviem cilvēkiem, un šodienas apstākļos vairāk nekā jebkad agrāk mums kopīgi ir jāstrādā, lai šo brīvību saglabātu."
