"Svētdienas rītā vējā dreb zeķes, blūzes un naktskrekli. Karinot veļu, domas kā nepaklausīgi palagi uzpūšas un plīvo. Divdesmit veļas knaģi, citādi tās aizpeldēs prom. Tikmēr krastā zem divdesmit dēļiem švīkst smiltis, pašķiras niedres, viļņojas ūdens. Simtiem atvēzienu ar makšķerkātu…" Tas ir fragments no jaunā mākslinieka Oto Holgera Ozoliņa izstādes "Risinājums neesošai problēmai" pieteikuma. Izstādē it kā saplūst divas pasaules – mākslinieka darbnīca ar ekspozīciju zāli. Te centrālais ir process, tāpēc skatītāji varēs vērot, kā mākslinieks gatavo īstu laivu.
"Mums tur ir rasējums uz sienas, un tad mēs taisīsim tradicionālu buru laivu un tās laivas repliku, mēs esam uzmērījuši laivu, un tad taisīsim visi – es un apmeklētāji. Es iemēģināju roku, taisot savas skulptūras no koka, pirms tam 400 karotes, tagad taisīšu laivu no tā paša materiāla," skaidro Ozoliņš.
Kuratore Roberta Atraste par izstādes ideju teic: "Tas ir jautājums par to, ko mēs gribam arī kā apmeklētāji, kad mēs aizejam uz izstādi, jo – ja agrāk mēs gājām uz izstādēm tādēļ, ka mēs gribējām jaunas emocijas vai jaunu pieredzi, tagad tā laika dēļ, kurā mēs dzīvojam, mēs savā ziņā gribam aiziet uz izstādi, lai nomierinātos, ievilktu elpu un saprastu, kas tad ir tas svarīgākais. Atrast kaut kādu pamatu tam visam. Un šajā izstādē, kur mēs runājam par ikdienas darbiem, knaģiem, veļas karināšanu, laivu būvniecību, mēs runājam arī par visiem tiem citiem sīkumiem, kuriem mēs ikdienā veltām laiku."
Laika ritējumu savos lielformāta darbos apspēlē arī jaunā māksliniece Sandra Strēle, kura turpina darbu sēriju "Nenotikušās izstādes", glezniecību salīdzinot ar vislēnāko kino. No darbiem uz skatītāju noraugās rūķi, koka lelles, savukārt brikšņu mudžekļos paslēptas sēnes.
"Tā kā es strādāju sērijās, tad šī ir viena sērija, kur visi tēli kaut kādā ziņā saiet kopā un izveido vienu stāstu, piemēram, brikšņos izmantotie augi ir no ļoti seniem laikiem, respektīvi, no 400 miljoniem gadu senas pagātnes, tāpēc var redzēt, ka daži izskatās diezgan nereālistiski vai pasakaini, un tad, protams, parādās arī sēnes, jo viņas arī ir ļoti senas. Un tad ir matrjoškas, kas ir vairāk tāds simbols daudzslāņainam stāstam. Un rūķi, man liekas, ir ļoti aizraujošs simbols, jo tas runā par gaumi, un māksliniekam tiek uzlikts pienākums pret labu gaumi. Un dārza rūķi tiek asociēti ar zināmu bezgaumību," stāsta Strēle.
Abas izstādes Rīgas mākslas telpā atklāšanu piedzīvoja 2. februārī un būs aplūkojamas līdz 19. martam.
