Laime šķituma valstībā: Skuja Braden pielietojamā māksla. Izstādes apskats

Šobrīd, līdz 27. septembrim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā ir skatāma vērienīga mākslinieču dueta Skuja Braden keramikas izstāde “Samsāra”.

Samsāra līdzinās kosmosam. Vismaz šāda līdzība noder, mēģinot izprast vārdu no Tālajiem Austrumiem, kurš izsaka tik, cik salasīts dažādā literatūrā un, mūsu platuma grādos, labākajā gadījumā nelielajās starptautisku atzinību iemantojušu budistu grāmatiņās. Savulaik lasīju Dalai Lamas īsu ieskatu budismā, bet šobrīd rietumnieciskots piedāvājums ir pieejams stipri dāsnākā klāstā un formātos. Man samsāra asociējas ar veselumu apzīmējošu vārdu, līdzīgi “pasaulei” vai “valstij”. Bezgalīgas daudzveidības un mainības, dažādu pakāpju šķitumu universs, kurā būtnes rodas, dzīvo, mirst un pārdzimst. Nav ne jausmas, cik atbilstoša ir šāda izpratne Tibetas vai Ķīnas budistu gudro zināšanām un priekšstatiem, bet tas šoreiz nav svarīgi. Svarīgs ir vārda tematiskais apjoms un tā rezonanse apziņā, ko samsāra tev vai man nozīmē.

Plašajās Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja mainīgo izstāžu telpās izlikti neskaitāmi mākslinieču dueta Skuja Braden šķīvji, vāzes, trauki un dizaina objekti. Pārsteidz ne vien keramikas darbu apgleznojuma tematiskās variācijas, bet arī objektu formveide un neticamā plastika, veidolu veselums, par spīti tam, ka laba daļa no piedāvājuma nav darināti ierastas keramikas simetriskuma robežās. Vāzes ir pumpainas, šķības, ar dažādiem izaugumiem un mirdzumiem, bet tās stāv stabili: uz traukiem attēlotas dažādas dīvainas, piedauzīgas un popsīgi rotaļīgas ainiņas, gan neizejot no estētiski pieklājīga smukuma robežām. Dažādu seksa aktu un erotisku situāciju atainojums mijas ar izvirtību un pārestību rūpīgu izpēti – piemēram, pazemojošs kompliments dāmai līdzīgai radībai ar izvelbtām acīm no mutes gāžas kā astoņkāja taustekļi. Nav brīnums, ka šīs lietas iekrīt izstādes pirmajā iespaidā un to nosaka; galu galā runa ir par iekāri un dažādiem citiem saldeniem pavedinājumiem.

Tomēr, turpinot ekspozīcijas apskati, uzzini arī samsāras citas šķautnes – mīlestību, dāsnumu, lēnprātību, pieticību.

Piemēram, biste-trauks “Ubagotājs” ir veidots kā nenosakāmas etniskas piederības cilvēka krūšutēls, krāsains un mierpilns, ar atvērtu galvaskausu un smadzeņu vietā lūgšanai saliktām plaukstām.

Kādu brīdi pavada šaubas par šādas lietišķās mākslas pielietojumu (varbūt viesistabā?), bet, mazliet aprodot un aizraujoties ar neierasto lietu skaistumu, tās var iztēloties izliktas arī citviet dzīvoklī vai publiskās telpās. Piedāvājuma atbilstību mērķim ir svarīgi uzsvērt. No šķīvjiem taču ēd, vāzēs liek ziedus, traukos augļus vai rotas lietas, savukārt dizaina objektus novieto tā, lai tie priecē acis. Lietišķajai mākslai ir svarīgi būt uzskatāmi lietojamai, kas mūsdienās ne vienmēr tā ir.

Tomēr izstādes spēku rada arī tās konceptuālais uzstādījums. Samsāra, kā jau minēts, ir veselumu apzīmējošs vārds – efektīgs uzstādījums tematiskam kopplānam tik vērienīgai izstādei. Keramikas izstrādājumus pavada teksti, kuros autores brīvā literārā stilā apraksta savus ieskatus par pasauli, darbu, savām ietekmēm un teorētiskajiem ieskatiem. Budisms ir būtisks Skuja Braden uzskatos, citi iedvesmas avoti nav tik uzskatāmi izcelti, acīmredzami, esat aicināti tos uzmeklēt un izprast paši. Ir patīkami mākslas ekspozīcijā lasīt pašu autoru domas, kuras ir jēgpilni un literāri baudāmi pierakstītas, un sniedz pietiekamu terminoloģisku materiālu izpratnei, mākslas darbiem ierasto atvērtību ierobežo un uzrāda interpretācijas vadlīnijas.

Šādi tiek ierobežota arī mākslas kritiķu patvaļa darbos ieskatīt to, kas uz sirds.

Skuja Braden dueta izstādei ir personiskuma pieskaņa; tā delikāti tiek uzsvērta ar videodarbu, kurā dokumentēta Ingūnas mātes dzīves izskaņa, esot mākslinieču koptai un izvadītai. Nāve samsārā, iespējams, ir šausminošākais notikums, pateicoties kam rodas dažādas ilūzijas, fikcijas un murgi. Tāpēc maigums un rūpes, ar kādu autores piedāvā ieskatīties cilvēka pēdējās dienās, tajā skaitā morgā – Ingūna darina mammas pēcnāves masku – un tikai tad bērēs, ļauj arī uz nāvi paskatīties atbilstoši un izstādes personiskumam neļauj sašļukt individuālu un ne pārāk svarīgu problēmu līmenī.

Jautājums, kurš pēc izstādes apskates rodas, ir par iespējām dzīvot laimīgi, ja pasaule ir tik dīvaina, šausminoša, ja pacilājoša un priecīga, tad ne uz ilgu laiku.

Vai tiešām nāksies kļūt par budistu mūku? Atbilde droši vien ir “kā gribi, tā būs”– kā redzi, tā ir; cik daudz ar sevi iesāc, tik ir. Respektīvi, ja gribi būt laimīgs, saproti, kas ir laime, un dari, lai tā dzīvotu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti