Ar Laimu Bikši Latvijas Radio tiekas viņas darbistabā, kas nav liela, bet gaiša un mājīga. Pie loga stāv molberts un galdiņš, uz kura ir neskaitāmi daudz dažādu eļļas krāsu tūbiņu, turpat pa rokai arī krītiņi un zīmuļu kaste, ko pēdējā laikā māksliniecei nākas dalīt ar meitu, kura arī mācās par mākslinieci.
Laima par saviem darba piederumiem stāsta gandrīz vai kā par dzīvām būtnēm: „Tas ir interesanti, man ir viens mīļākais zīmulis, kuru vairs nevar nopirkt, un es esmu tik bēdīga. Es jau tagad domāju, kur lai es viņu atrodu tieši šajā krāsā. It kā smieklīgi, ka tik svarīgs var būt viens zīmulis.” Māksliniece zīmuļu kastē atrod un nodemonstrē gandrīz pavisam izlietotu zīmulīti, kas ir viņas iemīļotajā zaļganajā krāsu tonī.
Pret sienu atstutētas, istabā stāv viņas jaunākās gleznas, kas tūlīt pārceļos uz izstādes telpām.
Darbi ir krāsās intensīvi un sulīgi, un šķiet kā spirgti gaidāmā pavasara priekšvēstneši. Visus tos vieno nosaukums „Romantiķes dārzs”.
„Nosaukumu es izdomāju, kad es biju ļoti romantiski noskaņota. Pēc tam man meita jautā: „Tu tiešām izstādi tā nosauci?” Bet es jau vairs nevarēju mainīt. Un patiesībā jau nosaukums ir atbilstošs. Tajā būs pietiekoši stipras un priecīgas krāsas, puķes un augļu motīvi. Es ceru, ka cilvēkus iepriecinās,” saka māksliniece.
Laima Bikše atzīst, ka viņai ļoti grūti formulēt, kas tieši dod impulsus gleznām. Visbiežāk tā ir kāda sevī krāta noskaņu summa, taču dažkārt tās ir arī pavisam konkrētas lietas, kā viņas meitas zābaciņi. „Mēdz būt dažādi. Nu, piemēram, manas meitas Ainas zābaciņi. Viņi vienkārši stāvēja un izskatījās kā glezna, atgādināja kaut ko no van Goga pasaules,” stāsta Laima Bikše.
Ar krāsās intensīvajiem darbiem izstādē kontrastēs vairākas nakts noskaņai veltītās gleznas. Laimas Bikšes gleznu spēks ir arī tas, ka tām piemīt it kā mainīga noskaņa un emocijas. Piemēram vakara apgaismojumā aplūkota glezna var iegūt citu raksturu un nianses, nekā skatīta dienas gaismā. Šī mainība saistīta ar mākslinieces meistarīgo krāsu izmantojumu.
Laimas gleznās netrūkst arī rotaļīguma elementu, viņai raksturīgi izjaukt proporcijas un mainīt mērogus. Tāpat viņas darbos ik pa laikam iespraucas kāds negaidīts tēls, visbiežāk tā ir visai amizanta izskata vāvere. „Man vienkārši patīk kaut ko reizēm samainīt vietām, lai nav viss tik drūmi un nopietni. Es nezinu, varbūt es kādreiz beigšu gleznot to vāveri. Bet ir tāda sajūta, ka viņa pati vienkārši ielien iekšā. Es domāju, ka varbūt tas ir kaut kāds mans zemapziņas „es”, droši vien psihologs to varētu izskaidrot. Bet man tā vairāk ir kā rotaļa, jo arī dzīvē jau viss nenotiek vienmēr tik nopietni,” stāsta māksliniece.
Kad Laimai bija 18 gadu, viņa savā dienasgrāmatā bija ierakstījusi, ka vēlētos ar saviem darbiem cilvēkus darīt priecīgākus un laimīgākus. Tagad viņai tas šķiet mazliet bērnišķīgi un naivi, tomēr, ja tā iedziļinās, līdzīga ir arī viņas šodienas pārliecība: „Nav jau tā dzīve vienmēr priecīga un viegla, un drūmumu ir ļoti viegli noķert, un pati es esmu ļoti emocionāla un dažkārt šķiet, ak, Dievs, viss ir tik slikti… Bet es negribu pie tā pieķerties, man patīk atkal izsisties no tā ārā. Un tiešām - tas, ko es varu dot, tas ir prieks mazliet un tāds gaišums.”
