Karinē Paronjancas izstāde centrā, protams, ir viņas gleznas, bet ļoti svarīgi ir arī to papildinošie elementi – speciāli izstādei komponētā mūzika, gleznotājas asociatīvās pārdomas par katru no darbiem, kā arī Zinātņu akadēmijas vide, kas veido it kā simbolisku izstādes scenogrāfiju.
Pati māksliniece par izstādes vēstījumu saka – tas ir skats uz mums pašiem no putna lidojuma: "Mans mērķis nebija dot skatītājam gatavu atbildi, bet rosināt viņu domāt, spriest, analizēt un uz kaut kādām lietām, kas mums ir rutīna, paskatīties ar filozofa acīm. Aicināt viņu spriest ārpus meinstrīma trendiem, ārpus modes un pieņemtām konvencijām vai normām."
Izstādei ir divas daļas ar kontrastējošām noskaņām, katra skatāma savā stāvā. Pirmā veltīta urbānajai pasaulei, un to raksturo dinamisms, industriālas noskaņas, satraukums, otra – tiecībai pēc garīgās vertikāles, harmonijas un tuvības dabai.
Viens no atslēgas darbiem pirmajā daļā ir glezna "Dieva acs" jeb "Pastarās dienas laikrādis". Tas ir ļoti daudzslāņains un simboliem piesātināts darbs, daļēji tapis plenērā uz kādas radiostacijas jumta radošā tandēmā ar vēju un lietu.
"Mani paaicināja tur sarīkot radošu performanci. Es desmit dienas strādāju uz tās radiostacijas jumta un gleznoju skatus, kas tur ir visapkārt," stāsta māksliniece. "Un bija tik interesanti ieraudzīt, kā, piemēram, visas milzum daudzās antenas strīdas ar baznīcu torņiem. Cik daudz mums ir satelītu šķīvju, un cik daudz mēs katrs esam atkarīgi no interneta. Un cik katrs no mums ir ļoti vadāms no visiem tiem tīkliem, sociālajiem medijiem.
Kad tu vēro pilsētu no putna lidojuma augstuma, tad tu arī tik skaidri ieraugi, ka to zīmīgo simbolu un metaforu ir tik daudz jau pašā dabā."
Ar digitālajām tehnoloģijām esam iegriezuši laika karuseli līdz šim neiedomājamā ātrumā. Cik ilgi spēsim šo ātrumu izturēt vai to kādreiz iespējams arī palēnināt – ir dažas no pārdomām, ko raisa Karinē Paronjancas darbi ar industriālo tematiku. Viena no gleznām ir melnbalta un apspēlē šobrīd tik aktuālo kvadrātkodu, kas jau kļuvis – kā saka māksliniece – par ieejas biļeti dzīves svētkos: "Manī tas izraisīja ļoti daudz radošu pārdomu. Kas tas vispār ir – QR kods? Tas ir tāds mūsdienu ornaments. Bet kas ir ornaments? Tas ir informācijas nesējs. Un cilvēces attīstības laikā ornaments vienmēr ir bijis ļoti saistīts ar nacionālo piederību, ar roku darbu. Bet šis mūsdienu informācijas nesējs ir universāls, tam ir šablona krāsas, un tas ir pirmais ornaments cilvēces vēsturē, ko ģenerē dators. Un tad es sāku aizdomāties, kas tas ir? Mākslīgā intelekta uzvara pār cilvēka prātu?
Vai tas ir tas, ko mums gribēja pateikt Maļevičs ar savu "Melno kvadrātu", ka mašinērijas uzvara pār Sauli ir tas, kas mūs gaida? Tas ir ļoti interesanti."
Stāstoši jau ir gleznu nosaukumi, kas iekļaujas izstādes pirmajā daļā, piemēram, "Zelta griezums", "Volstrītas bullis", "Piesekojies ''Telegram'', ja ''Facebook'' tevi bano". Gleznu noskaņu papildina speciāli izstādei komponētā Alekseja Severenko mūzika, ko papildina arī plenēra laikā ierakstītie pilsētas trokšņi.
Karinē Paronjanca skaidro: "Tas palīdz skatītājiem uztvert izstādi. Jo ir ļoti liela atšķirība, vai izstāde notiek pilnīgā klusumā vai skan mūzika, kas tieši radīta izstādei. Bet mums bija mērķis radīt nevis tādu skaņdarbu, kas novērš uzmanību, bet kas ir vairāk tāds fons, tāda ambientā mūzika, ko cilvēks daļēji dzird, daļēji nedzird. Daļēji varbūt viņam liekas, ka tā ir viņa fantāzija, skatoties uz šīm gleznām."
Izstādes otrā daļa ir stāsts par cilvēka alkām pēc harmonijas, pēc tuvības dabai un garīgās vertikāles, un to pavada arī noskaņai atbilstošs muzikālais fons, ko caurvij kokles skanējums.
Otro izstādes daļu ievada glezna ar zīmīgu nosaukumu "Templis ir slēgts rekonstrukcijai", kas veido interesantu un arī ironisku saspēli ar Zinātņu akadēmijas interjeru un vēl no padomju laika saglabātajiem sienu apdares motīviem.
Māksliniece atzīmē: "Mūsdienās garīgo vērtību rekonstrukcija ir tik intensīva, ka vecie garīguma modeļi vairs nedarbojas. Man liekas, ka mēs neviens nevaram iet pret progresu un attīstību, bet arī šajā gadījumā man liekas svarīgi rosināt skatītāju domāt un neskriet pakaļ kaut kādām atkal uzspiestām ideoloģijām. Man gribējās pateikt – esi indivīds, analizē, kas notiek, lai neatkārtotu tās vēstures kļūdas, kad ideoloģija "nospiež" cilvēku, cilvēks kļūst par daļu no sistēmas. Man liekas ļoti svarīgi, lai cilvēks paliek apzināts. Tad mūžīgās vērtības nekur nepazudīs, bet mums būs arī jāpiestrādā, lai tās saglabātu."
Karinē Paronjancas gleznu izstāde "Urbānā filozofija" Zinātņu akadēmijas otrajā un trešajā stāvā apskatāma līdz februāra nogalei.