Laikmetīgā māksla kā pašizglītība. Intervija ar lietuviešu mākslas zinātnieci un kritiķi Aušru Trakšelīti

Santa Mičule: Kā Tu vērtē Baltijas jaunā mākslinieka balvu un šogad tai pieteiktos projektus?

Aušra Trakšelīte: Baltijas jaunā mākslinieka balva man ir atstājusi ļoti pozitīvu iespaidu. Uzskatu, ka šī un līdzīgas balvas (piemēram, Lietuvā notiekošā Jauno gleznotāju balva "Young Painter Prize") ir svarīga ne vien jauno mākslinieku paaudzei, bet arī mākslas profesionāļiem un plašākai, ar mākslu nesaistītai auditorijai. Šogad pieteikto maģistrantūras studentu darbi konceptuālā ziņā ir daudz spēcīgāki par jaunāku gadu studentu darbiem,

mani pārsteidza arī tas, ka tika iesniegti vien daži video mākslas projekti; tostarp Latvijas studentu vidū ir ļoti liels glezniecības darbu īpatsvars.

Vai vari īsumā pastāstīt par Jaunā gleznotāja balvu?

Jaunā gleznotāja balva tika dibināta 2009. gadā, un tās mērķauditorija ir Latvijas, Igaunijas un Lietuvas mākslinieki, kas vēl nav sasnieguši 30 gadu vecumu. Tā tiek pasniegta reizi gadā ar nolūku iepazīstināt ar daudzsološākajiem jaunajiem talantiem. Balva ir iespēja plašākai publikai un kaimiņvalstīm sekot līdzi glezniecības procesiem un izmaiņām tajā, turklāt šis projekts paver arī sadarbības iespējas starp jaunajiem Baltijas gleznotājiem un ārvalstu mākslas kolekcionāriem, kuratoriem.

Kā Tu redzi Lietuvas mākslas dzīvi salīdzinot ar procesiem Latvijā un Igaunijā?

Runājot par Baltijas valstīm kā vienotu reģionu, vizuālās mākslas jomā katras valsts kopaina ir diezgan atšķirīga. Pēc PSRS sabrukuma 1990. gados Rietumu pasaulei Baltijas valstis saistījās tikai ar kādreizējās Padomju Savienības sastāvu, taču līdz tam šo valstu vēsture un identitāte ir bijusi pārlieku dažāda. Tādēļ

uzskatu, ka Baltijai kā triju atsevišķu valstu reģionam ir drīzāk kultūrpolitiska nozīme, nevis kādu specifisku īpašību izcelšanai, sevišķi tai mākslinieku paaudzei, kas dzimusi pēc 90. gadiem.  

Latvijā valda uzskats, ka Lietuvas mākslinieki ir guvuši daudz lielāku starptautisku atpazīstamību nekā pārējo Baltijas valstu mākslinieki. Vai tā šķiet arī jums pašiem un vai globālās atzinības sniegtās priekšrocības ir jūtamas?

Jā, man arī tā šķiet (smejas). Tomēr es nedomāju par to kā par priekšrocību. Skatoties uz to plašākā vēsturiskā perspektīvā – jā, pēc neatkarības atgūšanas tā laika jaunās paaudzes mākslinieki guva atpazīstamību Rietumos kā Lietuvas laikmetīgās mākslas pārstāvji, taču tas drīzāk bija saistīts ar plašākiem paaudžu nomaiņas apstākļiem.

Pirmās asociācijas, kas raisās ar Lietuvas laikmetīgo mākslu, ir spēcīgās konceptuālās mākslas tradīcijas. Vai Tu pēdējā laikā esi manījusi kādas zīmīgas izmaiņas Lietuvas mākslas tendencēs?

Jā, es saskatu izmaiņas, sevišķi jaunākās paaudzes mākslinieku darbībā, ar to es domāju divdesmitgadnieku un trīsdesmitgadnieku daiļradi. Mēģinot šo ainu raksturot īsumā – viena daļa mākslinieku nevēlas identificēties ar vietējo vidi, Lietuvu, Baltijas reģionu un aktīvi tiecas izmantot to mākslas valodu un izteiksmes līdzekļus, kas valda globālā sfērā. Un paralēli šai tendencei iespējams identificēt tā paša vecuma mākslinieku daļu, kas ir no jauna atklājuši padomju un postpadomju periodu, un savos darbos to pasniedz caur antropoloģisku (etnogrāfisku) prizmu aktualizē to kā kaut ko eksotisku. Tā gan nav kritiski orientēta māksla, jo mākslinieki sevi neidentificē ar padomju periodu – drīzāk viņu skatījumu raksturo globālā informācijas telpa un tās teoriju ietekme. Jebkurā gadījumā konceptuāli un kontekstuāli pētoša ievirze valda abu māksliniecisko grupu darbos.

Vēl saistībā ar Lietuvas mākslu ir radies iespaids, ka tur ir izveidots daudz spēcīgāks institucionālais tīkls. Piemēram, kuratora profesijai, kurai šobrīd globālā mērogā mākslas ideju virzībā ir lielāka nozīme kā māksliniekam, Latvijā joprojām bieži tiek piešķirtas tikai organizatoriskās funkcijas, ignorējot iespējas pārvērst sabiedrības intelektuālos un radošos impulsus oriģinālos mākslas notikumos. Tostarp, šogad par kim? laikmetīgā mākslas centra jauno programmas direktoru tika iecelts lietuviešu izcelsmes kurators un teorētiķis Valentīns Klimašausks. Vai Tu piekrīti, ka Lietuva ir profesionāli labāk sagatavota laikmetīgās mākslas procesiem?

Diemžēl situāciju citās zemēs tik smalki nepārzinu, tādēļ salīdzināt ir ļoti grūti. Taču liela nozīme ir ne vien lielo institūciju darbībai, bet tieši neatkarīgo kuratoru un kritiķu darbībai, bezpeļņas biedrībām un nekomerciālām iniciatīvām.

Šogad Venēcijas Mākslas biennālē visi trīs Baltijas valstu paviljoni lielākā vai mazākā mērā pievērsās tēmām, kas saistītas ar fantastisko un sirreālo – vai to varētu uzskatīt par mums raksturīgo pasaules skatījumu? Vai drīzāk tā ir sagadīšanās, ko ietekmē laikmetīgās mākslas modes tendences?

Manuprāt, tā drīzāk ir tikai sagadīšanās, nevis kāda apzināta tendence. Domāju, ka globālo aktualitāšu iespaids drīzāk ienāk tādās tēmās kā mākslas attiecības ar jaunām materialitātes iespējām, virtuālo realitāti, tehnoloģijām, ekonomiku, post-interneta mākslu un tamlīdzīgiem virzieniem, nevis fantāzijas žanrs.

Kā Tu raksturotu Lietuvas laikmetīgās mākslas publiku? Vai tā aktīvi interesējas par mākslas procesiem, veidojoties atgriezeniskajai saiknei?

Protams, sabiedrības interese par laikmetīgās mākslas pasākumiem un izstādēm varētu būt intensīvāka, taču kopumā situācija, manuprāt, nav arī nemaz tik slikta. Es uzskatu, ka laikmetīgās kultūras un mākslas procesi drīzāk ir pašizglītības lieta. Gan ar mākslu saistīti, gan nesaistīti cilvēki ir ļoti ieinteresēti dažādās informācijas formās, kurās izmantoti ļoti plaši kultūras segmenti. Līdz ar to

dalījums profesionālajā un komerciālajā mākslā mūsdienās ir visnotaļ sarežģīts, tāpat kā sabiedrības iedalīšana mākslas un ne-mākslas ļaudīs.

Šobrīd var novērot, ka Latvijā laikmetīgās mākslas industrija pamazām kļūst par arvien populārāku un prestižāku nodarbi, taču šī „stilīgā” statusa dēļ diemžēl arvien biežāk nākas saskarties ar virspusējiem un triviāliem mākslas projektiem – tas piesaista daudzus cilvēku bez profesionālām zināšanām un pietiekami dziļas izpratnes par mākslas procesiem. Kāda ir situācija Lietuvā?

Laikmetīgā māksla un kultūra ir neizbēgami saistīta ar savstarpēju sadarbību, mijiedarbību un pēc iespējas lielākiem statistikas skaitļiem. Tāpat kā sabiedrība. Taču vislielākā nozīme ir tajā ietvertās informācijas kvalitātei un intelektuālajai vērtībai. Starp citu,

Lietuvai, neskatoties uz to, ka tā ir maza valsts, veselas četras reizes ir izdevies iegūt Venēcijas mākslas biennāles īpašo žūrijas balvu – tas ir diezgan liels skaitlis un kā fakts spēj apliecināt, ka laikmetīgajai mākslai ir svarīga nozīme Lietuvas kultūras identitātē.

Kādi ir bijuši nozīmīgākie nesenie notikumi Lietuvas mākslas dzīvē?

Man personiski tā ir bijusi Lukiškas laukuma (Lukiškių square) renovācija. Līdz ar atjaunošanas darbiem joprojām notiek spraigas diskusijas par to, kādam būtu jābūt šī laukuma jaunajam piemineklim jeb memoriālajam simbolam Lietuvas brīvības cīnītājiem – vai tā būs tradicionāla figuratīva skulptūra ar zirgu un bruņinieku vai tomēr laikmetīga, nefiguratīva mākslinieciska forma, ekspresīvs žests?

Un kā izskatās nākamais gads Lietuvas mākslā?  

Pagaidām pārāk maz uzmanības tiek veltīts projektam „Purva paviljons” (The Swamp Pavilion), kas pārstāvēs Lietuvu 2018. gada Venēcijas Arhitektūras biennālē, to kūrē mākslinieki Nomeda un Gediminas Urboņi. Savukārt Viļņā tiks atvērta jauna kultūras telpa – "MO" muzejs.