Lai arī portreti ir Jāņa Deinata pamatnodarbošanās un maizes darbs, kā viņš pats atzīmē Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo", tomēr līdz šim fotogrāfs sevi izstādēs pozicionējies citādi. "Es iekšēji tam vēl nebiju gatavs," viņš paskaidro. "Bet mākslas zinātniece Diāna Barčevska mani regulāri kurināja – vajag uztaisīt portretu izstādi, vajag! Viņa tā kurināja, kurināja, līdz nolēmu – jā."
Saistībā ar jauno izstādi Deinatam kāds pavisam īpašs stāsts atklājams. Pirms pāris gadiem, pārvācoties no vienas studijas uz citu, viņš atrada kādu papīra tīstokli un tajā iekšā bija filmiņa ar sabojātu emulsiju. Izrādās, ka tā pieglabāta no reizes, kad viņš 90. gados fotografēja aktrisi Elzu Radziņu.
"Tas ir jāredz. Es ar vārdiem bildes nevaru pārstāstīt,"
teic fotogrāfs, vēl papildinot, ka februārī, kad sākās karš Ukrainā, domu par izstādes veidošanu teju atmetis kā nevajadzīgu: "Vienā man brīdī kā ar āmuru pa pieri iesieta – tā filma, kas daļēji aizgāja bojā, ir no rūpnīcas "Svema", tā ir ražota Sumos [Sumu apgabalā], Ukrainā. Un vēl pēc kāda laika, kad man bija jāapraksta šis materiāls, es atvēru [informāciju] par Elzu Radziņu un skatos, ka viņa ir dzimusi Pirmā pasaules kara laikā, 1917. gadā, latviešu bēgļu ģimenē Harkivā. Man reāli atkārās žoklis."
Principi, pēc kādiem fotogrāfijas izkārtotas galerijā "Museum LV", ir sajūtami, saka Deinats. Lielu palīdzību fotogrāfiju izvietošanā telpā sniedza scenogrāfe Anna Heinrihsone un procesam tuvu stāvēja Barčevska. Vienā zālē skatāmi attēli no pandēmijas laika. "Es fotografēju cilvēkus apmēram tajā vietā, kur viņi tobrīd atradās – vai pie darba, vai mājās. Es viņus distancēti fotografēju, tā ir liela improvizācija," atgādina fotomākslinieks. Savukārt citā telpā Jaunā Rīgas teātra aktieru portreti. "Ar šo teātri es ikdienā esmu saistīts, es fotografēju šim teātrim," viņš piebilst, "Un vēl tur ir daudz citu telpu. Nāciet, skatieties!"
