"Es nedomāju, ka mēs šeit runājam par kādu konkrētu laikposmu.
Ekspozīcijas iekārtojumā ir arī diezgan daudz humora, tā spēlējas ar mākslas un artefakta lomām, aicina tās atkārtoti novērtēt.
No kurienes nāk mūsu zināšanas par pagātni un kādā telpā to materializētās formas labāk ievietot? Tāpēc rodas sajūta, ka esam pazaudētā muzejā, kurā ir izstādīti tikpat pazaudēti eksponāti,” stāsta Anja Harisone, viena no 13. Baltijas triennāles kuratoru komandas dalībniecēm.
Mēs sēžam vienā no laikmetīgā mākslas centra "kim?" zālēm, kurā skatāma mākslinieku Bena Bērgisa un Ksenijas Pedanas izstāde, un skatāmies uz iestiklotu kubu. Tā iekšpusē vērojama arheoloģisko izrakumu parodija, starp antīkiem traukiem samanāmas apputējušas sieviešu kurpes, blakus darbarīku atlūzām – sašķobīta alus kaste. Ar vārdu "parodija” šajā gadījumā nevajadzētu saprast augstprātīgu un izsmejošu – kaut meistarīgu – atdarinājumu. Drīzāk gan šis izstādes elements, gan pārējie eksponāti ir komentārs par kolektīvo atmiņu un tās reprezentāciju materiālā formā.
Baltijas triennāles devīze "Give up The Ghost”/ "Atbrīvoties no rēgiem” sevī ietilpina atteikšanos no identificēšanās – ar sociālo dzimti, rasi, teritoriju vai sabiedrības grupu.
Tad arī likumsakarīgs jautājums: kādi vēl varētu būt varianti, kā dzīvot šajā pasaulē, ja izvairāmies lietot identificēšanās birkas, titulus un pieredzes apliecinātājus.
Anja Harisone ir apvienības "Independent Curators International” dalībniece, studējusi mākslas vēsturi Sorbonnas universitātē un angļu literatūru Oksfordā, savukārt Kurto mākslas institūtā Londonā pievērsusies konceptuālisma un globālās vēstures izpētei. Sarunā viņa vienlaikus apstiprina triennāles idejisko pieeju – atteikšanos no jebkādas hierarhiskas vai ideoloģiskas identificēšanās, tai pat laikā atzīstot, ka izstādei ir nepieciešama arī kāda teorētiska bāze, un šādā gadījumā bez identificēšanās neiztikt.
"Viena no prizmām, caur kuru mēs skatāmies uz triennālē uzdotajiem jautājumiem, ir feminisms un dženderisms. Tai pašā laikā mēs centāmies būt ļoti uzmanīgi no jebkāda veida kategorizācijām un atšķirībām, piemēram, vīrietis/sieviete un daudzām citām.
Tāpēc viena ļoti svarīga triennāles nianse ir dzimumneitrālā gramatiskā forma, kuru konsekventi izmantojam gan kataloga tekstā, gan darbu parakstos,” skaidro Anja Harisone.
"Triennāles programmā ir arī daži mākslinieki, kuri šo formu izmanto, runājot par sevi vai rakstot par saviem darbiem. Tas ir arī spēles laukums citām uztveres un izpratnes iespējām. Iespējams, tās varētu mums palīdzēt tikt pāri sabiedrības binārajam sadalījumam.
Izstādes veidotāji, britu mākslinieks Bens Bērgiss un ukraiņu māksliniece Ksenija Pedana sadarbojas jau sešus gadus, un simbolisku sociālo telpu radīšana ir uzskatāma par vienu no viņu radošās darbības firmas zīmēm. Viena no viņu piedāvātajām tēmām ir muzejs ar tā dažādajiem eksponātiem, bet otra, kuru var saskatīt, varētu būt saistīta ar nozieguma vietām un to fotogrāfijām, kurās redzamas pamestās upuru mantas, kas būtībā ir atliekas no kāda cilvēka personības.
"Kad veidojam savas izstādes, allaž turam prātā arī performances iespēju tajā. Pat ja to neorganizējam, mēs cenšamies savos darbos iekļaut kaut kādu noteiktu personību, viņas stāstu.
Šim stāstam piemīt konkrēta valoda, balss – tas saistīts ar to, ka strādājam divatā. Jā, to varētu skatīt arī kā nozieguma vietu. Tomēr mūsu iecere bija ļoti subjektīva interpretācija par vēsturi. Mēs mēģinājām ļoti palēninātā veidā radīt jaunu vēsturi, gluži kā mēs būtu megalomaniaki – ar grandiozām iecerēm apsēsti cilvēki,” stāsta Ksenija Pedana.
"Manā skatījumā tas ir ļoti liels prieks – radīt šādus objektus un pieņemt sev arheologa lomu. Sajust arheologa prieku brīdī, kurā viņam ir izdevies kaut ko izrakt no zemes. Šīs emocijas savienojas kopā brīdī, kad mēs paši radām šādus objektus, piemēram, kādu ļoti nozīmīgu skulptūru. Tas veido noteiktu tēmu, kuras ietvaros strādāt un kuru arvien vairāk attīstīt,” piebilst Bens Bērgiss.
Pedana arī min, ka "veids, kādā šie priekšmeti tiek eksponēti, aicina arī pārdomāt to vērtību, jo daudzi no tiem ir veidoti parodētā un ļoti raupjā veidā. Kaut gan vitrīnas un stikla kubi, kuros tie ir ievietoti, liek domāt, ka šie objekti ir kaut kas trausls un sargājams”.
Šogad triennāle citos mākslinieku sastāvos darbojās Viļņas un Tallinas izstāžu vietās. Visos projekta etapos tā mākslinieciskais vadītājs ir Vinsents Onorē. Arī viņš darbojas apvienībā "Independent Curators International” un kā kurators strādājis Tokijas pils mākslas centrā Parīzē un "Tate Modern" galerijā Londonā.
Viena no laikmetīgās mākslas centra "kim?" izstāžu telpām ir paredzēta mainīgajai ekspozīcijai, kura tiek dēvēta par "Atmiņu istabu” jeb "Memory Room”. Tajā būs skatāmas liecības no visu, kopumā vairāk nekā 40 triennālē iekļauto mākslinieku darbiem. Kādas radošās tendences mākslinieciskais vadītājs ir novērojis, izceļojot caur trīs Baltijas valstu mākslas pieredzēm?
"Baltijas triennāli mēs iesākām ar dzeju dažādos mediju formātos. Dzeja ir ļoti nozīmīga forma laikmetīgajā mākslā, tās nozīme šobrīd sāk atgriezties. Galvenokārt tāpēc, ka dzeja ir pretestības brīdis, tā pretojas vispārpieņemtajai valodai un mākslas formu nemitīgajai cirkulācijai. Piemēram, dzeja izvairās no atrašanās tirgus apstākļos un noteikumos,” norāda Vinsents Onorē.
Onorē arī bilst, ka bijis ļoti svarīgi skaidri nolemt, cik performanču būs, kādi mākslinieki tajās būs iesaistīti – dejotāji, tēlotājmākslas pārstāvji, mūziķi un dzejnieki. Tāpat viņš min, ka triennālē ir pārstāvētas ļoti dažādas mākslas formas – glezniecība, tēlniecība, videoinstalācijas. Un novērojis, ka performance ir kļuvusi par ļoti biežu parādību vizuālajā mākslā pēdējo 15 gadu laikā, un daudziem māksliniekiem tā ir kļuvusi par ļoti svarīgu izpausmes formu.
Triennāles atklāšanas vakarā viena no performancēm bija franču mākslinieces Karolinas Aihantres veidotās skulptūras sadedzināšana. Ar pašas autores piekrišanu, protams. Kaut gan – ja Karolina piekrišanu nebūtu devusi, varbūt tās patvaļīga sadedzināšana arī būtu solis ceļā uz atteikšanos no aizspriedumu rēgiem,
tātad – uz citu skatījumu par mākslas darba nozīmi.
Sava skatījuma stabilitāti 13. Baltijas triennāles ietvaros iespējams pārbaudīt laikmetīgās mākslas centrā "kim?" līdz 18. novembrim.
