20 tūkstošos kvadrātmetru eksponāti ir cits pie cita; neizdodas atsaukt atmiņā, ka kaut kas tāds būtu bijis. Līdz ar to uzdevumu – atbalstīt māksliniekus un atgādināt, ka kultūra ir neatņemama sabiedrības dzīves daļa, izstāde izpilda teicami. Un varbūt uzskatāmāk nekā citi demonstrē aktuālās mākslas spēju saplūst ar īstenību – nevis atdarinot, bet padarot sarežģītāku, dodot notiekošajam negaidītu jēgu. Apmācīta “uzspridzināt” patīkamus interjerus, sajukuma apstākļos tā uzvedas piesardzīgi un iesaistās ar apkārtējiem priekšmetiem, kā arī pie reizes ar mums, konstruktīvā dialogā.
Āķis, kas karājas no griestiem, tiek uztverts kā papildinājums panno, plankumi uz gleznas audekla sasaucas ar sienām darba traipos, un tā visur. Uzkrāsoti vai izteiksmīgi paši par sevi, skumstošie mehānismi iejaucas kopējā ainā – kļūst par personāžiem, un, ja ir vēlēšanās, to var apspēlēt. Turklāt nav teikts, ka mākslas objekts, ieviests tik raksturīgā interjerā, tajā dominēs; būt saistošākam par tām pēdām, ko šeit atstājusi vēsture, vajag mācēt.
Jā, runājot par pēdām – apmeklētājiem piedāvā paieties pa sodrējiem, papīru, putekļiem, samtu – lai apliecinātu cieņu redzētajam, uzliktu tam personīgo zīmogu. Lai ieietu šajā visiem kopīgajā 20 000 kvadrātmetru “audeklā” un uzzīmētu uz tā papēža ķeburu.
Mākslinieks ar mežģīnēm izgrezno rūpnīcas logu. Turklāt viņš zina – izgreznot tādu logu nav iespējams, taču ar to var mijiedarboties, iekļaujot kontekstā. Iegūstot mājīgus aizkariņus, reāla aila sienā spēj mums pārmest nesaimnieciskumu, bet līdzās uzrakstam uz sienas “Laipni lūdzam” caurumaina grīda riskē pārvērst uzaicinājumu par izsmieklu.
Iegūstot nelabvēlīgu apkārtni, objekts sāk runāt ne par to, par ko runājis citās izstādēs, tas ir, maina gan interjeru, gan sevi.
Šīs sienas nepiedod izskaistinājumus, noslīpētus stūrus, un piespiež “veiksmīgo mākslu” mest greizas ēnas.
Šeit provocējošais izlīgst ar sentimentālo, groziņš logā mudina papriecāties par skatu uz Kundziņsalu, bet piepūšamā raķete – atcerēties bezgalībā aizejošo ceha balstu un siju perspektīvu. Ēka sastiprina kopā visu.
Līdz izstāžu telpai palīdz nokļūt norādes (ja esat atbraukuši ar auto, lūdzu, pa labi, ja esat atnākuši kājām, apejiet ēku no kreisās puses). “Točka” ir izstrādājusi logotipu, bet kā pazīšanas zīmes izmantoti vinila diski – tie ir ar zeļonkas nokrāsu un izkarināti virs punktiem, kur ir jāielūkojas. “Točka” kā mērķis. Kā pagātne, kas atradusi jaunu pielietojumu. Kā pulcēšanās vieta. Bet tagad versija, kuru piedāvā telpas saimnieki: “Točka” ir punkts. Jauns punkts Rīgas kartē. Punkts kā visa sākums un beigas.
Izstāde “Točka” tāda paša nosaukuma kultūrtelpā Aptiekas ielā 21 atvērta līdz 18. oktobrim.
No “Provodņik” vēstures
Rīgas rūpnīca “Provodņik”, kas bija Krievijas un Francijas kopuzņēmums, sāka ražot produkciju 1890. gadā. Sākumā tajā tika izgatavota gumija ķirurģijas vajadzībām, cietā gumija galošām un linolejs. Pēc saražotās produkcijas daudzuma pasaules gumijas rūpniecības nozarē “Provodņik” ieņēma ceturto vietu, bet riepu ražošanā – otro vietu. “Provodņik” riepas konkurēja ar “Michelin” produkciju, tās izmantoja Krievijas impērijā pirmajām automašīnām “Russo-Balt”, Leitnera velosipēdu fabrikas ražojumiem, kā arī lidmašīnām, kas tika būvētas Rīgā.
Pirms Pirmā pasaules kara rūpnīcā bija 16 000 darbinieku, un tas bija rekords starp vietējiem rūpniecības uzņēmumiem. 1915. gadā rūpnīca tika evakuēta un daļēji atjaunoja darbu Maskavā un Piemaskavā, bet 1928. gadā tika likvidēta. 1947. gadā tās vēsturiskajā teritorijā Rīgā sāka ražot elektroaprīkojumu piepilsētas vilcieniem – Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīca kļuva par “Provodņik” mantinieci, bet vēlāk pārcēlās uz Ganību dambi.
