Mārtiņš Eņģelis: Jautājums, ko uzdod daudzi – kronis vai vainags?
Brigita Stroda: Es to, ko daru, saucu par kroņiem. Tas ir gan vēsturiski tā veidojies no latīņu valodas – tas pats vainaga vārds vienkārši latīņu valodā, un tā viņš ir nonācis visās Eiropas valodās – “krone”, “crown” un tā tālāk. Bet, otrkārt, man ir svarīgi gādāt par to, ka manus darbus nejauc ar tautastērpu vainagiem. Es netaisu etnogrāfiskās tautastērpa daļas. Lūdzu, ja iegādājieties vai uztaisiet manu kroni, nevalkājiet to ar tautastērpu. Otrā lieta, ko lūgtu, ja ir tāds Brigitas kronis, tad Jāņos to nevalkāt. Jāņos ejam pa pļavu, plūcam, veidojam savu īpašo puķu, zāļu vainagu un pavadām vismaz vienu dienu gadā starp ēteriskajām eļļām, zāļu, puķu sulām, pirkstiem, kas ir aptraipīti ar visu brīnišķīgo, kas ir dabīgos augos. Un tāpēc tie ir Jāņu vainagi un tautastērpu vainagi.
Lai būtu vieglāk atšķirt, ka es tomēr esmu kaut kas cits, tad ir vieglāk savus saukt par kroņiem.
Tas man dod izdevību visādām vārdu spēlēm, piemēram, “kronis visam”, un “kronis sākas galvā”, “kronis ir galvā nevis uz galvas” un tā tālāk. Tā ir spēlīte, bet tas viss ir saistīts.
Ja kāds saka, ka kādam galvā vainags, tad man ir viena asociācija, bet, kad saka – kronis, tad cita.
Man ir svarīgi, lai folkloristi vai tautastērpu veidotāji nepārmet, ka bojāju etnogrāfiskos tērpus, jo ļoti atbalstu īstu tērpu valkāšanu.
Kā jūs satikāties ar “Tautumeitām”? Kā notika simbioze jūsu starpā un sapratne, ka vajadzētu kaut ko veidot pie tēla?
Tas bija vienā pasākumā. Mēs sākām runāt ar Asnati un Aurēliju, ka viņas gribētu kroņus, bet nevar tādus atļauties. Es viņām teicu: “Bet jūs varat pašas uztaisīt!” Un tā “Tautumeitas” atnāca pie manis un pašas, kā tas pienākas, uztaisīja savus pirmos kroņus. Dažus mēs pielabojām, dažus pa vidu nomainījām… Tie organiski izauga no viņām – pirmie kroņi.
Vai var teikt, ka “Tautumeitām” ir savs kroņu raksturs, kas padara viņas īpatnējākas? Kas ir šis kroņu raksturs?
“Tautumeitām” nav kroņu raksturs, viņām pašām ir raksturs. Divi vārdi, ar kuriem, manuprāt, raksturojamas “Tautumeitas”, – viņas ir daiļas un krietnas. Visvarīgākais ir tas, kas ir iekšā.
Kronis ir simbols tam, kas ir iekšā.
Tas ir stāsts, kas nāk uz āru. Tas arī ir mājiens uz to, ka sieviete, kura valkā kroni, jūtas pavisam droši, eleganti un brīvi, valkājot šo kroni. Tas nav kaut kāds maziņš, dekoratīvs elements. Tas tiešām izaug un nāk no iekšpuses. Un šis pats kroņa efekts var būt sievietē neatkarīgi no tā, vai viņa valkā kroni vai nē.
Mums ir stāsts par trīs kroņiem, kas stāsta, kā tapa “Tautumeitu” pašu veidotie kroņi. Varbūt ir elementi, kas definē to visu?
Ir tilla variants – garš, liels, impozants, spēcīgs, bet nav nomācošs, jo ir caurspīdīgs. Ir vieglums, ko dod materiāls. Ir viens kronis, ko saucu par “Matēras kroni”. Tas man gadījās ceļojuma laikā, kad biju Itālijas pilsētā Matērā. Šis ir tas veidols, no kura izauga jaunie “Tautumeitu” kroņi, bet tie neizauga no līdzenas vietas. Vispirms bija kostīmu mākslinieču un dizaineru duo – Alise Ķīnasta un Ilze Tigule. Izejot no viņu radītiem tērpiem, kuru līdzautores bija pašas “Tautumeitas”, šāda veida kronis bija vienkārši turpinājums. Nekas nenotiek vakuumā. Viena lieta mudina uz otro, otra iespaido trešo, tā kā ūdenskritums, kas veļas un nāk. Trešais kronis ir lielais, ekstravagantais variants. Vēl viens elements bija tas, ka, pirms es redzēju Ilzes Tigules tērpus, Aurēlija un Aīda bija radījušas smilgu, augu, dabas velšu kroņus. Ārkārtīgi veiksmīgi un skaisti, bet problēma – ja uztaisi kroni no smilgām, to nevar vazāt pa autobusiem sešas nedēļas turnejā.
Tomēr tas ir darba kronis, viņam jāpilda funkcija, jābūt tādam, kurš izdzīvos, ja nejauši uzsēdies tam virsū.
Tas notiek bieži?
Bieži nē, bet ir gadījies.
Ir kāda restaurācijas vai atjaunošanas metode?
Te ir izmantotas metāla stieples, audums, samērā daudz metāla detaļas.
Tad kroni var, teiksim, atliekt atpakaļ, atgūt sākotnējo formu un turpināt diet?
Jā.
Cik ilgs laiks paiet, kamēr ideja par kroni iegūst jau nēsājamu formu?
Katrs kronis ir atšķirīgs. Piemēram, ir viens kronis, kas būs nevis kopija, bet citāts no viena ārkārtīgi skaista Lejaskurzemes līgavas kroņa Liepājas muzejā. Bet lai varētu kaut ko tādu uztaisīt, es esmu piecus gadus krājusi visas šīs detaļas, kuras esmu vākusi pa antikvariātiem. Un tas vēl nav pabeigts, jo meklēju antīkās lentītes.
Bet lai tiktu tik tālu, tie ir pieci gadi, bet nu – citā dimensijā.
Bet ir arī kroņu darbnīcas, kur sievietes ar visapburošāko radošuma diapazonu uztaisa savus kroņus divās stundās.
Kā ir kroņi un kungi?
Pirms gada novembrī pēkšņi sanāca tā, ka man bija pasūtījumi četriem vīriešu kroņiem.
Tie veidojas līdzīgi šiem, vai ir kāda cita struktūra?
Ziniet, ko esmu manījusi? Vīriešiem ir tik pat apaļas galvas kā sievietēm. Tas ir vienojošs faktors. Ir aplis, un ir struktūra, arhitektūra, kā tu kaut ko būvē uz augšu.
