Ir pagājis gads kopš iepriekšējās Kriša Salmaņa izstādes "Ziedons atkal nāks. Ak!” galerijā "Alma”. Arī jaunākajā izstādē "Konstrukcija” mākslinieks parāda to, kas tapis Ķīnas rezidences laikā 2019. gadā. Sarunā Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” viņš paskaidro, ka rezidencē tapušie darbi bijuši tik atšķirīgi, tāpēc arī sadalīti divās atsevišķās izstādēs.
Izstādi "Konstrukcija” veido animācijas darbs, 12 fotogrāfijas un viens objekts – visos skaidra precizitāte.
Mākslinieks stāsta, ka jau kādu laiku acu priekšā ir 20. gadsimta sākuma avangarda vai modernisma tēli, ģeometriskas un diezgan abstraktas formas.
Skaņa darbos ik pa laikam jau ir iezagusies, bet nu gribējies arī kustību – tādu dejiskāku.
“Aizbraucot uz Ķīnu [..] izrādījās, ka tā ir īstā vieta, kur mēģināt savienot kādas modernisma paliekas, kas tur ir vairāk jūtamas. Man modernisms ar savām lielajām idejām, universālajām teorijām, manifestiem un pārliecību, kā vajadzētu, lai visiem būtu labi, saistās ar atsevišķam cilvēkam visai nedraudzīgām sociālās pārvaldes formām un Ķīnā tādas joprojām turpinās,” pauž Krišs Salmanis. Viņš piebilst, ka galu galā visai veiksmīgi izdevās savienot Rietumu pamatformas ar Ķīnai piederīgām.
Izstādē skatāms animācijas darbs, kurā statīvi, gluži kā objekti izrādē, iegūst dzīvas būtnes tēlu un veido stāstu, radot plašu asociāciju lauku.
Salmanis pieļauj, ka to latviski varētu dēvēt par leļļu animāciju – kadru pa kadram, mazas kustības amplitūdā tiek kustināti priekšmeti un, savienojot 15 vai 25 kadrus sekundē, tie pēkšņi kustas kā dzīvi. Statīvi, kas it kā paredzēti fotostudijā nepieciešamo atstarojošo elementu fiksēšanai, izrādījās ļoti ekonomisks, kustīgs materiāls mākslas darbam.
Mākslinieku nebeidz fascinēt tas, ka iekustinātas ģeometriskās figūras no krāsaina smukuma kļūst par stāstošu filmiņu: pārbraucot no vienas Metro pieturas uz otru, cilvēki ikreiz “ieurbjas” savās mobilajās ierīcēs. Tieši Ķīnā mākslinieks visuzskatāmāk pārliecinājies, cik ļoti cilvēkiem patīk tie mazie aparātiņi, piemēram, pēc lidojuma ļaudis vispirms steidz ieslēgt savas ierīces, turklāt Ķīnā tās mēdz būt pat divas vai trīs.
Kriša Salmaņa darbos skaņa, mūzika bieži ir būtiska sastāvdaļa. Izstāde “Konstrukcija” šai ziņā nav izņēmums.
Mūziku savai "animācijas dejai" mākslinieks saklausījis laikā, kad aizrautīgi apmeklēja Sičuaņas operu.
Viņš iepazinās ar izpildītājmāksliniekiem un saņēma atļauju ierakstīt ko vien vēlas. Salmani īpaši saistīja instrumentālās daļas, kur neliela sitaminstrumentālistu grupa rāvusies melnās miesās. Ierakstītos fragmentus viņš pēc saviem ieskatiem samontējis, radot viņa mākslas darbam piemērotu skanisko kolāžu.
Izstādei piederīgajā 12 fotogrāfiju sērijā, katram attēlam dots savs nosaukums un katrs no tiem vēsta par situāciju, kad mākslinieks mēģinājis dzīvot kā ķīnietis. “Atkal tas pats princips – es lietoju vienkāršas, ģeometriskas, galīgi nestāstošas formas, bet saliekot dažādus ritumus vai kompozīcijas un pievienojot nosaukumu, bildes kļūst gluži dokumentālās,” stāsta mākslinieks.
Attēlu sērija sākas ar darbu “Neviens neskatās man acīs, izņemot novērošanas kameras” un taisni to Krišs Salmanis, būdams metro, ir piedzīvojis: “Cilvēki ļoti pieklājīgi, nelūr uz mani, acīs vispār neskatās. Labāk skatās savā tālrunī. Vienlaikus tā novērošanas sajūta nepamet. Izejot ārā no metro, novērošanas kameras tur ir čemuriem [..] – katra pēta savu virzienu un savas intereses.” Līdztekus pirmajam attēlam rindojas arī citas mākslinieka “kultūrpieredzes” ar nosaukumiem “Es eju ātri…”, “…bet ēdu lēni”, “Gaidiet pacietīgi” un citas.
Izstāde “Konstrukcija” 2019. gada nogalē rādīta arī Ķīnā, Sičuaņas provincē Čendū.
Rīgas galerijā “Alma” šī izstāde skatāma līdz 28. maijam.
Vēl svarīgi atgādināt kādu nesenu notikumu Kriša Salmaņa radošajā ceļā, proti, viņš ieguva Laikmetīgās mākslas centra Kim? Rezidences balvu. Šī gada vasarā mākslinieks aicināts pavadīt divus mēnešus Starptautisko darbnīcu un kuratoru programmā Ņujorkā. Taujāts, kā gatavojas šim notikumam, Salmanis atbild: “Vienīgais, ko esmu izdarījis – pieteicos Manavakcina.lv un gaidu. Ik pa brītiņam sazināmies ar “Kim?” un spriežam, vai nebūtu labāk pārcelt vēl par gadu. [..] Aizbraukt uz pilsētu, kas ir aizslēgta, bet normālos apstākļos nemaz neguļ, būtu mazliet bēdīgi. Rezidenču centrs darbojas nepārtraukti un šobrīd viņi ir pārgājuši uz attālinātām rezidencēm. Es nezinu, kas un kurā brīdī tur notiks.”
