“Šitādus melnus velnus meklējām upēs. Un tas ir tieši šo gleznu dēļ,” Māris Zunde man rāda nomelnējuša ozola ripuli, kas, domājams, gadu simtiem gulējis upes dzelmē. Zunde ir vēsturnieks, kurš specializējas koku vecuma un izcelsmes noteikšanā.
“Esmu vadošais pētnieks Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta Dendrohronoloģijas laboratorijā,” viņš saka.
Māris Zunde ir viens no ekspertiem, ko mākslas muzejs “Rīgas birža” piesaistījis savas 16.–17.gadsimta flāmu un holandiešu gleznu kolekcijas izpētei, jo daudzas no tām tapušas uz ozolkoka paneļiem.
“Es pats to nekad nebiju darījis, un vispār šī ir pirmā reize Latvijā, kad mēs datējam šīs gleznu pamatnes. Igaunijā šis darbs ir iesākts, Lietuvā vēl nav, bet Rietumeiropas valstīs to dara regulāri jau kopš 1960.gadiem. Tas nav nekas jauns,” stāsta Zunde.
Pēc mākslas muzeja lūguma Zunde pētījis sešas uz ozolkoka paneļiem tapušas gleznas, analizējot koka gadskārtas un to raksturojošos datus – platumu, koksnes blīvumu, ķīmisko sastāvu. Tas ļauj noteikt plašāku reģionu, no kura koks nācis, un aptuveno ciršanas laiku.
“Šīm pamatnēm bija atcirsta nost vājākā aplieves koksne, līdz ar to varēju nodatēt pēdējo kodolkoksnes gadskārtu, kas ir saglabājusies. No šīm sešām pamatnēm izrādījās, ka piecas tik tiešām atbilst Baltijas reģionam un ir tikušas ievestas kaut kur no mūsu puses, vēl tikai jāprecizē. Viena atkal negāja kopā ne ar vienu no mūsējām un vislielāko līdzību uzrādīja ar Vāciju,” ar pētījuma gaitu iepazīstina eksperts.
Ar Baltiju gan te jāsaprot plašāks reģions, kas ietiecas arī Polijā. Un, lai gan pagaidām nav iespējams droši pateikt, ka kāda no “Rīgas biržas” kolekcijā esošajām 16.–17.gadsimta flāmu vai holandiešu gleznām tapusi tieši uz Latvijas teritorijā auguša ozola paneļa, viens ir skaidrs: šī reģiona ozoli Rietumeiropas gleznotāju vidū bija lielā cieņā, saka muzeja vadītāja Daiga Upeniece: “Bargo ziemu dēļ šejienes ozoli auga lēni un gadskārtas bija ļoti tuvu. Līdz ar to koksne bija cieta un ļoti laba, lai izveidotu šīs pamatnes gleznām. To var noslīpēt tā, ka tā ir ļoti gluda, un var ļoti, ļoti smalki gleznot.”
Upeniece zina teikt, ka 16.gadsimta otrajā pusē un 17.gadsimta sākumā Baltijas reģiona ozolus uz Rietumeiropu veda milzu daudzumos – tie izmantoti arī viskija mucām, kuģu un māju būvei. Un šis laiks sakrīt arī ar Holandes glezniecības zelta laikmetu.
“Tas varbūt ir pats interesantākais – vai tie kolekcionāri, kas veda uz šejieni holandiešu un flāmu glezniecību un kuriem tā ļoti patika, jo, kā redzam, tās ir mūsu lielākās un spēcīgākās kolekcijas, – vai viņi apzinājās, ka atved atpakaļ šo pašu Baltijas ozolu? Es par to dziļi šaubos,” neslēpj Upeniece.
Projektā “Baltijas ozoli” mākslas vēsture satikusies ar bioloģiju vēl kādā unikālā aspektā – precīzākas gleznu paneļu izcelsmes noteikšanā Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētnieki pirmoreiz mēģinājuši izdalīt šīs koksnes DNS. Tas gan nācies grūti, jo no gleznām nedrīkst ņemt lielus paraugus, tie mēdz būt apstrādāti ar dažādām vielām un ilgstoši turēti DNS saglabāšanai nepiemērotos – sausos un siltos – apstākļos. Tomēr izdevies gūt pierādījumus, ka te tiešām izmantots Austrumeiropas izcelsmes ozols, stāsta “Silavas” pētnieks Dainis Ruņģis.
“No vienas gleznas mums izdevās izdalīt labas kvalitātes DNS un iegūt samērā pilnīgus rezultātus. Un tie sakrīt ar ozoliem, kas pašlaik aug Vidzemē un Latvijas austrumu daļā. Tas apstiprina sākotnējo hipotēzi un [vēsturiskos] pierakstus, bet tas, protams, vēl būtu jāpārbauda, jāatkārto un jāapstiprina, lai tas būtu zinātniskā veidā neapgāžams,” skaidro Ruņģis.
Izstāde “Baltijas ozoli” mākslas muzejā “Rīgas birža” būs skatāma no 25.augusta, un tajā būs apmēram 70 tieši uz ozolkoka paneļiem gleznotu flāmu un holandiešu mākslas darbu.
Izstādē būs apskatāmi un aptaustāmi arī mūsdienās auguša Baltijas ozola dēļi, ļaujot labāk izprast, kas šajā īpašajā koksnē sajūsmināja 16. un 17.gadsimta Rietumeiropas gleznotājus.
