Pauls Jaunzems ar izstādi "Viss ir akmenī III" atzīmē savus 70 gadus, kā arī noslēdz noteiktu radošo periodu. Šis vērienīgais darbu cikls tapis vien divu gadu nogrieznī, kas pandēmijas ierobežojumu ēnā šķiet neprātīgi ātri. Pauls Jaunzems ir labi pazīstams tēlnieks, kura darbi redzami daudzviet publiskajā ārtelpā. Zināmākais, vizuāli iespaidīgākais un vienlaikus emocionāli noslogotākais ir Jaunzema veidotais memoriālais skulptūru ansamblis komunistiskā terora upuru piemiņai "Putenis" pie Torņakalna stacijas. Savukārt autora iepriekšējā, lielā personālizstāde Rīgā "Rīts" notika Latvijas Mākslas muzejā vēl tālajā 2008. gadā, kad Baltajā zālē tika izstādītas 15 noslēpumainas pulēta granīta lodes. Pēc tam ilgi tēlnieka kolēģu vidū klīda spekulācijas – kā gan iespējams panākt tādu perfekciju.
Ik pa brīdim manu draugu un paziņu sociālo tīklu hronikās var manīt, kā kāds ir sev atklājis Paula Jaunzema rūpīgi veidoto, nelielo, bet piepildīto skulptūru parku Vakarbuļļos. Te starp savu māju un darbnīcu, un Buļļupes ūdeņiem redzama iespaidīga autora darbu kolekcija. Tiesa, nesen šī vieta sev pievērsa uzmanību arī citā kontekstā – tai patiešām nepieciešams izplesties, bet vai uz dabas aizsargājamo teritoriju rēķina?
Tas savukārt kārtējo reizi aktualizējis jautājumu par pilsētvides plānošanas un laikmetīgās mākslas savstarpējo romānu – it kā vienai otru vajag, bet tomēr īsti ne.
Tāpat arī telpas un tehniskās iespējas vienmēr sagādājušas galvas sāpes, izstādot jebkādu vienmēr tik smago akmens tēlniecības darbu. Šajā mākslas veidā strādājošajiem tēlniekiem / tēlniecēm pieejamu izstāžu zāļu ir ārkārtīgi maz. Viena no retajām, piemērotajām ir Latvijas Dzelzceļa Vēstures muzeja plašā zāle, kas ik pa laikam vēlīgi sevī uzņem gan dažāda veida pasākumus, gan mākslas projektus. Tā Paula Jaunzema "Viss ir akmenī III" cikls skatāms blakus lokomotīvju masīvajiem purniem, taču šoreiz pārsteidzošā kārtā viens otram netraucē.
Ienākot pa plašajiem Dzelzceļa muzeja vārtiem, uz bruģētā laukuma kā vietas sargs un totēms novietota pirmā mākslinieka skulptūra "Atklāsme", kas manā izstādes apmeklējuma dienā salijusi, ūdenim izceļot tās krāšņos granīta rakstus.
Tā tikai var šķist, ka šis raupjais materiāls vienmēr ir pelēka laukakmeņu vectētiņa tonī vai arī kā vienkrāsaina, Ķīna darināta virtuves letes virsma. Patiesībā, tas sevī slēpj neticamus toņus un kosmisko attēlu cienīgus dzīslojumus, pārejas un ornamentu.
Dodoties iekšpus, pie izstādes uzreiz netieku – ir jāšķērso sliežu un vilcienu trases, un, gribot negribot, jāiepazīstas ar tradīcijām un dažādiem interesantiem knifiņiem pilno Latvijas dzelzceļa vēsturi. Caurejot vairākas telpas ar īpatnējiem, interaktīviem stendiem un tvaika dzinējiem, nonāku izstādes priekštelpā – tādā kā nelielā, vizuāli informatīvā ievadā, kuru pienāktos izpētīt pirms doties tālāk, aiz stikla durvīm jau redzamajā, mītiskajā megalītu aplī. Te lasāms kuratores Astrīdas Rogules izstādi pavadošais teksts. Tas gan vairāk ir kā mākslinieka darbības apraksts un it nemaz nesteidzas atklāt, ko vairāk par to, kas tas ir – "akmenī III".
Gar sienām piekārtas lielformāta fotogrāfiju izdrukas, kur Pauls Jaunzems redzams darba procesā. Tās ir bildes, kas uzņemtas, viņam satiekot savu nākamo akmeni grants karjerā, gan fotogrāfijas no dažādiem ārzemju akmens tēlniecības simpozijiem, kuros autors ir biežs viesis. Šie simpoziji un festivāli ir lieliska iespēja ikvienam tēlniekam labi materiāltehniski nodrošinātos apstākļos beidzot fiziski īstenot savas sen iecerētās idejas, taču ar norunu, ka radītais paliek turpat, kur tapis. Telpas centrā uz koka paletēm satupinātas smagas akmens šķembas – ar urbumiem un ķīļiem no akmens veseluma atlauzti granīta gabali.
Fonā ierakstā šķind kalta un āmura tikšanās – nedaudz vienmuļi un tā kā par maigu, ja iztēlojos jaudu, ar kuru ir jāatplēš nepielūdzami cietā granīta miesa.
Dodos iekšā zālē. Manā priekšā ir redzams liela izmēra tēlniecības objektu cikls – deviņi no tiem veido apli, bet centrā ir desmitais.
Es vēlētos tos saukt nevis kā pienāktos par skulptūrām, bet joprojām par akmeņiem – tik šķietami saudzīgi un delikāti mākslinieks ir apstrādājis katru šo blīvo matērijas kopu, ka pat dekonstruējot un atkal kombinējot, nav izjaukts vienotais akmens tēls.
Šeit šoreiz neredz mērīšanos ar flekša (leņķa slīpmašīnu, ko mūsdienās plaši izmanto granīta apstrādē) jaudām un to, cik tonnas ar pārcilvēcīgu spēku un mokām ir pārvietotas (diemžēl šāda mačo bravūra ir gana plaši izplatīta Latvijas tēlnieku sarunās). Katra forma ir pabeigta un eleganti novietota uz gaišas betona vai granīta plāksnes, ko pēc vajadzības papildina rūsējuša metāla apakštase.
Te nejūt fiziski smagās akmens apstrādes sviedru smaku, ko vietā un nevietā nereti kā papildu vērtību piekabina šim mākslas veidam. Skulptūras savā formā ir gatavas, pabeigtas un pašvērtīgas.
Šķiet, ka tās savā stingrajā un lakoniskajā siluetā izskatītos tik pat pārliecinoši, arī ja būtu pavisam nelielas, teju plaukstā saņemamas.
Runājot par izmēriem – jebkura jauna mākslas ekspozīcija vienmēr riskē, ienākot nevis tukšajā, baltajā kubā, bet jau gatavā telpā – it sevišķi, ja priekšā jau redzami kādi citai funkcijai pakārtoti atribūti. Šajā gadījumā pavisam eksotiski – tās ir pilna izmēra lokomotīves un vilcienu vagoni. Taču šoreiz, pateicoties izstādes scenogrāfa (pieļauju, ka tas ir pats autors) labai dimensiju izjūtai un prātīgam apgaismojuma izvietojumam, šeit redzamie lielie objekti savās proporcijās itin veiksmīgi saspēlējas. Izgaismotais aplis centrā nebūt nezaudē masās nedaudz lielākajām, bet puskrēslas aizsegtajām dzelzceļa iekārtām. Mākslas darbu nav ne par daudz (šeit gadījies redzēt krietni piebāztas izstādes), ne par maz, ap katru ir nepieciešamā distance, un tāpat iespējams pieklājīgi atkāpties, lai novērtētu visu cikla kompozīciju kopumā. Vienīgais, kas ik pa brīdim atgādina, ka esam nevis noslēpumainu rituālo akmeņu laukā, bet gan Dzelzceļa muzejā, ir mundrā Ulda Dumpja balss, kas blakus esošajā info ekrānā vēsta par slavenā vilcienu vagona "Fēniksa" piedzīvojumiem.
Vairākkārt apeju akmeņu apli gan no iekšpuses, gan no ārpuses. Pauls Jaunzems tiem katram devis simboliskus un metafiziskus nosaukumus – "Ārpus laika", "Struktūra", "Astrāls motīvs" un līdzīgus, kas gluži tāpat kā izstādes apraksts iztiek bez izvērstāka skaidrojuma. Iespējams, tas tāpēc, ka pašas formas ir lakoniskas – te ir izsvērta spēlē starp masu un kustības dinamiku. Šajā ziņā mani it sevišķi uzrunā vairākas "Struktūru" skulptūras, kurās dažādās variācijās autors pārbīda, izņem, savstarpēji kombinē dažādu akmeņu ķermeņus, vienlaicīgi saglabājot vai drīzāk manā iztēlē radot iespaidu par vienotu apjomu.
Ņemot vērā, ka mākslinieks, kā viņš pats apgalvo, strādā bez skicēm un maketiem, radot "alla prima" – uzreiz materiālā, tad tā ir brīnišķīga spēja tik eleganti komponēt granīta partitūrā.
Līdz ar to man personīgi mazāk saistoši liekas tie darbi, kuri ir šķietami statiskāki, detaļām bagātāki un, kombinējot ar nosaukumu, zināmā mērā ilustratīvāki (kā "Bērnības atmiņa").
Otrs Paula Jaunzema bruņinieka jājamzirgs ir virsmas apstrāde.
Kā zināms, granīts ir grubuļains, robusts un kosmiskā starojuma miljons gadu apšaudīts. Bet, nonākot īstā meistara rokās un pakļautībā, tas var tikt kalts un slīpēts kā vismaigākais, vijīgākais sievietes gurnu izliekums.
Šī ieža virskārtu ar dimanta instrumentu palīdzību var padarīt gludu un spožu kā spoguli vai arī samtaini matētu, vai piešķirt tam kādu citu faktūru. Pauls Jaunzems kombinē dažādus virsmas apstrādes paņēmienus, atklājot katra akmens unikālo toni un struktūru, starp tiem radot ekspresīvus kontrastus. It sevišķi labi tas jūtams darbā "Divas daļas". Te ar uzmanīgi mērķētu apgaismojumu izcelts laukakmens dabiskais, pasteļpelēkais tonis, lai tūlīt to nevainojamā un nežēlīgā precizitātē pāršķeltu uz pusēm un atklātu kopš ugunīgajiem ieža formēšanās laikiem dienas gaismā neredzēto.
Pulētā granīta virsma te nebūt vairs nav pieticīga pelēka, bet gan zaigo tumša jo tumša, kur to šķērso sārtu kristālu galaktika.
Arī citās skulptūrās izmantots šis izteiksmes līdzeklis, atklājot un kombinējot granīta dažādo toņu gammas – melno, sārto un vēsi pelēko. Tas apvienots ar taktiliem virsmas faktūru rakstiem un neuzkrītoši, bet mērķtiecīgi virzītu formas silueta apstrādi.
Līdzīgi kā Purvītis savā darbnīcā komponēja acij šķietami reālas un tik dabiskas ainavas, tāpat Pauls Jaunzems apstrādā akmeni – tā lai tas izskatās pēc īsta akmens, bet vēl vairāk – bez nejaušībām un lieka trokšņa.
Izstādes centrā atrodas sarkana granīta "Atgādinājums" – pulēts laukakmens visā sava apjoma krāšņumā, vienlaikus saglabājot tā strijas un iedobes. Tas ir kā slēgts kokons, ola, kas, atbilstoši gaismojot un apdarinot ar vizuāliem specefektiem, itin labi iederētos kādā apokaliptiskā fantāzijas filmā. Apkārt esošās deviņas figūras varētu būt kā noslēpumainas valodas zīmju kods – tik kopumā saskanīgs ir šis ansamblis. Tas vēsta par mistēriju un solījumu, kas apslēpts iekšpus sarkanās kapsulas ar daudznozīmīgo nosaukumu. Tā raugoties, es iedomājos, vai šai izstādei vispār vajadzētu kādu pavadošo audio celiņu – piemēram, meditatīvu mūziku vai eksperimentālus basus, un saprotu, ka nē. Tas viss tiek pateikts bez skaņas.
Šie akmeņi savā formā un pamatīgumā izstaro monumentālu klusumu gluži kā kalni, no kuriem tie reiz nākuši, savās klusajās ielejās. Šis ir klusais bruņinieka dārzs.
Paula Jaunzema darbu izstāde "Viss ir akmenī III" apskatāma Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā līdz 3.decembrim.
